Izmisīga griba biedroties
«Vienotības» daždažādie ministru un citu amatu pieprasījumi sakņojas vēlmē uzburt ilūziju, ka partija tomēr kaut ko iegūst no pašas sarīkotās valdības gāšanas.
«Vienotības» daždažādie ministru un citu amatu pieprasījumi sakņojas vēlmē uzburt ilūziju, ka partija tomēr kaut ko iegūst no pašas sarīkotās valdības gāšanas.
Kārtējā ņemšanās ap «negribētu» algas pielikumu Saeimā* mums atgādina, cik dziļi liekulība ir iezīdusies sabiedrības apziņā, kļuvusi par tās morāles mērauklas pamatu. Mēs slēpjamies no patiesības un vēlamies, lai politiķi turpina spēlēt izrādi, kurai neviens vairs netic.
Valsts prezidenta aicināto valdības veidotāju MĀRI KUČINSKI izvaicāju par šobrīd politiski būtisko.
Māris Kučinskis ir dzīvs piemērs prātulai «Tikai slikts karavīrs savā plecu somā nenēsā maršala zizli» — tiklīdz dzīve deva izdevību, viņš to pacentās izmantot pēc labākās iespējas. Pat ja tiešām, kā izteicās pats valsts galvas nominētais valdības veidotājs, Saeimas vairākumu savākt neizdosies un kandidēšana uz Ministru prezidenta amatu paliks kā greznākais ieraksts viņa Curriculum Vitae, Latvija ir Kučinskim pateicību parādā, ka viņš izbeidza neslēpto gumijas stiepšanu un bakstīšanos, par kādu izvērtās tagadējā politiskā krīze.
Nav nekādas valdības veidošanas — ir tikai klaja «Vienotības» pazemošana, zaļzemniekiem un Nacionālajai apvienībai nesodīti izbaudot koalīcijas partnera bezspēcību. Baidos, ka bezgaumīgajā spēlē iesaistās arī Valsts prezidents — tā vietā, lai izbeigtu partijisko striptīzu. Tā tiek grauta visas valstsvaras autoritāte, bet politiķiem ir vienalga — līdz 13. Saeimas vēlēšanām ir tālu, tauta tāpat visu aizmirsīs...
Daudz vērtīga aizvadītajos divpadsmit mēnešos Latvijā tika paveikts, uzcelts, iedarbināts, nesot bagātīgus augļus un nodrošinot spēcīgu atspērienu vēl ražīgākai nākotnei. Gribētos teikt, ka gads ir izcils — ja tikai nebūtu nolādētās, bet diemžēl neizbēgamās valdības krīzes. Tā visā spožumā izrāda varas partiju šaurpierību, paš-tīksmināšanos un gluži fizioloģisku nespēju godīgi runāt ar tautu. Mums nākas dzīvot ar atziņu: paldies Dievam, Latvija spēj attīstīties, spītējot savu politiķu bezdarbībai un pat pretdarbībai.
Vispārzināms ir tas, ka pie mums jūsmošana par Igaunijas prezidentu Tomasu Henriku Ilvesu mēdz būt krietni neapvaldītāka nekā ziemeļu kaimiņu vidū. Taču, kopš kļuvis zināms par viņa nodomu precēt latvju zelteni, apsēstība sāk iziet no jebkādas gaumes rāmjiem — esam gluži vai sacerējušies uz karaliskām kāzām.
Saeimas abiem pastarīšiem iestājies īss cerību un saldu sapņu brīdis — «Vienotība» sakās esam gatava iesaistīt jaunajā koalīcijā (un dot pa kādam ministru portfelim) gan Latvijas Reģionu apvienību, gan partiju «No sirds Latvijai». Patlaban iespējamai premjerei Solvitai Āboltiņai vairs nav iebildumu pat pret Ingunu Sudrabu, kuru viņa un citi vienotībnieki pērn cītīgi dēvēja par Trojas zirgu un «Saskaņas» sabiedroto.
Rīt notiek «Vienotības» kongress, kurā — tā vismaz politiskajā vidē cer — var rasties skaidrība par šobrīd sāpīgāko jautājumu: vai ir pienācis laiks pārkārtot valdību un «laist pelnītā atpūtā» Laimdotu Straujumu (anno 1951), norakstot uz viņas rēķina, piemēram, aizdevumu «airBaltic»?
Pēc sasprindzinājuma neizbēgami jānāk atslābuma brīdim, un valdības koalīcijai tāds iestāsies pirmdien Saeimas ārkārtas sēdē — līdz ar deputātu vairākuma atbalstu skarbi un bargi darinātajam valsts nākamā gada budžetam. Partijas, izjūtot atvieglojumu, ka smagā nasta ir nost no pleciem, kārtos savstarpējās saspīlētās attiecības, bet «Vienotībai» nāksies arī pašai sevi iekšēji kārtot un pārkārtot.
Ar Latvijas cilvēku patriotismu šodien, tāpat kā viemēr, viss ir kārtībā, un to ar grāmatvedisku piekasību apliecina socioloģija*. Problēmas rada tie, kas pūlas mūsu dzimtenes mīlestību organizēt un virsvadīt: viņiem aizraušanās ar formu nomāc saturu, kvantitāte — kvalitāti.
Pār mūsu nacionālo aviokompāniju no ziemeļu puses klājas draudīga ēna — nupat bankrotēja Igaunijas liduzņēmums. «Estonian Air» pārtrauc darbību pēc Eiropas Komisijas lēmuma, kas atzina igauņu valdības centienus to glābt kā Eiropas Savienības noteikumu rupju pārkāpumu: valsts palīdzība biznesam radīja negodīgu konkurenci. Mūsu valdībai būs jālokās kā zušiem uz pannas, lai neiekultos tādā pašā ķezā.
...velti valkāt pa masu medijiem un censties tai izraut kumosu no mutes — acīmredzami tā skan slepenais bauslis Ministru kabineta kārtības rullī. Satiksmes ministra pēkšņā padzīšana kārtējo reizi apliecina: valsts vara uzskata, ka ir tiesīga mums pūst pīlītes.
Iespējams, pašvaldību vēlēšanas arī Valmieras pusē ieviesīs jaunu intrigu, kad/ja par vietējiem politiķiem varētu balsot ne tikai pilsētnieki, bet arī apkārtējo vai pat visai attālu novadu iedzīvotāji.
Klasiskajā politikā līdz ar valsts darba pieredzi pārsvarā* līdzi nāk piesardzība — cilvēks arvien skaidrāk apzinās briesmas, ko viņam rada ar varu saistītie kārdinājumi. Dzintara Zaķa (un ne tikai viņa vien) uzvedība liecina, ka pie mums nostiprinās cita tradīcija — varas veterāniem klaji izrādīt savu bezkaunību.
Kad skolotāji vai pensionāri piketē pie Saeimas, vērotājiem bieži uzmācas neērtības sajūta: «Ko šie naivie cer panākt, te drūzmējoties ar plakātiem? Politiķiem par to ne silts, ne auksts!» Patiesībā Jēkabielā mīt viegli ietekmējami ļaudis — tikai vajag zināt, kā ar viņiem manipulēt.
Neilgā laikā veselības ministrs Guntis Belēvičs ir paguvis izdarīt dažas politiskās pašnāvības: aizmirsa deklarēt miljonu; mēģināja savā amatā «sakārtot» dēla pārziņā nodotās aptieku biznesa lietas; gvelza muļķības par savām attiecībām ar ministra biroja vadītāju; piedraudēja liegt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus katram, kurš ārstējas privātmedicīnas iestādēs utt. Mūsu acu priekšā latvju jaunbagātnieks pārtop visuzskatāmākajā ilustrācijā teicienam «āzis par dārznieku».
Kad kaut kas tiek salaists grīstē, ārišķīga grēku nožēla un sevis šaustīšana nepalīdz tikt galā ar problēmu. Taču šīs izdarības spēj aizkustināt publiku ar mīkstāku sirdi, liekot ļaudīm samierināties, ka viņus apgrūtinošā neizdarība tā arī paliks nelabota. Tieši uz šādu tautas reakciju vakar Saeimā cerēja likumdevēju un ierēdņu algu «iesaldētāji».
Zolitūdes drupās mirušie un sakropļotie cilvēki vairs netraucē mūsu sabiedrībai «Maxima» logo iekļaut Latvijas mīlētāko zīmolu desmitniekā. Kā dzejnieks teica, vēders – draugs vistuvākais...
Ziņa, ka Rīgā policija pirms nedēļas aizturēja ārzemju uzņēmējus nolaupījušu noziedznieku bandu, mums nepielūdzami atgādina: ja medijos nav lasāmas kriminālvēstis, tas nenozīmē, ka valstī nav noziedznieku. Latvijas preses un visas žurnālistikas optimizācijas rezultāts ir sabiedrības maldīga pārliecība, ka mūsu valstī bez Briseles vēl nesarēķinātās Sīrijas patvēruma meklētāju kvotas un skolotāju algu «jaunā modeļa» nav vairs citu nopietnu problēmu. Ja nu vienīgi pedofilija...