Atļaušos būt nejauks: ne tikai tīra cilvēkmīlestība lika Raimondam Vējonim ar savu likumdošanas iniciatīvu izraisīt valdības koalīcijā nesaskaņas. Protams, ne jau letālas, taču tik un tā nepatīkamas. Prezidentam ir atlicis mazāk par pusi no viņa pilnvaru laika, taču ne īsti veicas paliekoši ierakstīties vēsturē, ne, jo vairāk, kaut cik nodrošināt sev otru termiņu.
Pašvaldības var tikai apskaust valsts varu — jo visas ministru un parlamentāriešu perspektīvas strikti aprobežojas vien ar nākamā gada oktobra pirmo sestdienu (6. datums, starp citu). Savukārt vietvarām jau ir bažīgi jāraugās, cik strauji tām nāk virsū 2021. gada jūnijs.
Atkal paši uzpūšam sevī bailes no lielā lāča, paši tajās degam. It kā smieklīgi, bet patiesībā skumji ir dzirdēt autoritatīvus valstsvīrus mierinām sabiedrību: ziniet, Krievijas un Baltkrievijas kopējie militārie manevri tomēr nav Latvijas iespējamās okupācijas starts.
Nav zināms, kā un kad beigsies pēkšņās intrigas Latvijas otrās lielākās pilsētas pašvaldībā – Saskaņa neļaus Rihardam Eigimam un Latgales partijai tik viegli sevi apspēlēt. Tomēr no jezgas ir vismaz viens ieguvums: sabiedrības uzmanība tiek pievērsta valsts «autonomam» nostūrim, kas pārāk ilgi vārās savā sulā.
Rīt notiks Vienotības «pēdējā salmiņa» kongress. Vienmēr ir skumji vērot nesen ietekmīgas (un paša cītīgi gānītas) varas partijas izdzišanu. Arī tad, ja agonija ir pārpārēm pelnīta, politiķu lielmanības un prāta akluma izsaukta.
Valdība ir pārcilājusi savu iekavēto darbu šūplādi un apņēmusies rudenī — vismaz ar gadu ilgu nobīdi! — tikt skaidrībā, kā īsti vajadzētu rīkoties valstij kā divu Latvijas ekonomikā ļoti ietekmīgu sakaru uzņēmumu, Latvijas mobilā telefona un Lattelecom, vairākuma akcionāram.
«Oligarhu apkarošanā», ko aizsāka žurnāla Ir publikācijas par politbiznesmeņu sarunām viesnīcā Rīdzene, arvien skaidrāk ir redzama banāla polittehnoloģijas shēma: pašpasludinātie gaišie spēki plāno iedabūt sevi XIII Saeimā, uzjundot daļā sabiedrības dusmas pret 3A un viņu pakalpiņiem.
Jaunā budžeta «reforma» atgādina bērnu rotaļas ar plastilīnu — mums tiek lepni solīts salipināt zaķi, bet jābūt priecīgiem, ja beigās mazajam tēlniekam ir sanācis kaut kas līdzīgs kaķim. Valdība solīja, mazinot nodokļu slogu, veicināt ekonomikas attīstību. Tagad, piesedzoties ar sociālo taisnīgumu, tā ceļ nodokļus visam, kam vien (ne)var.
Paziņojums par kārtējās «sabiedriskās kustības» un tajā bāzēta politiskā spēka šodienas debiju būtiski atšķiras no iepriekšējiem. Šis noteikti nav Ingunas Sudrabas vai Mārtiņa Bondara/Artusa Kaimiņa (relatīvo) veiksmes stāstu atdarinājums.
Valdības piedāvājums akcīzes un citu nodokļu pacelšanā, kaunīgi saukts par fiskālo «reformu», vakar klusi un rāmi tika iesniegts Saeimā. Taču miers Jēkabielas augstajā namā var izrādīties mānīgs — šāds politiskais «čiks»* kādam var lieti noderēt par veiklu ieganstu Māra Kučinska kabineta krišanai.
Mēs, latvieši, esam ieradināti sadzīvot ar visiem pa labam, neiziet uz asumiem, grūtos laikus pārciest. Tāpēc gribam panākt savu, tikai padraudot ar pretestību vai, cik nu vien iespējams, maigi šantažējot. Tāpēc mēs esam gatavi par uzvaru atzīt pretējās puses niecīgāko piekāpšanos un ātri piekrītam piedāvātam kompromisam. Tāpēc arī streika draudi ir devalvējušies, sabiedrībā raisot drīzāk zobgalīgu attieksmi pret tā pieteicējiem.
Ugunsgrēks nelegālajā izgāztuvē dod man ieganstu kārtējo reizi pažēlot Māri Kučinski un visus viņa labos nodomus. Pašā nodokļu reformas apstiprināšanas karstumā Latvijas sabiedrībai tiek iegrūsta acīs tai ilgi noklusēta, cītīgi slēpta problēma — «melnais» atkritumu noridāšanas bizness.
Finanšu ministres iecerētā nodokļu reforma var mazināt novadu pašvaldību ieņēmumus par 30 — 40 un pat vairāk procentiem. Tādus aprēķinus veica Rīgas Tehniskās universitātes tautsaimniecības eksperti Reģionālo attīstības centru apvienības (RACA) uzdevumā. Tie ir spēcīgi argumenti, prasot valdībai mērenāku nodokļu pārkārtošanu.
Šī organizācija apvieno 21 novadu, kas sevi Latvijas attīstībā saredz — blakus deviņām lielpilsētām kā galvenajam dzinējspēkam — kā vietējos «motoriņus». RACA valdes priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli (Vidzemes partija), Valkas novada domes priekšsēdētāju, par reformas kļūdām un par attiecībām ar Vidzemes lielpilsētu izvaicāja Dainis Lemešonoks, īpaši «Liesmai».
Saeimas cirks ap dzīvniekiem cirkā, paldies Dievam, tomēr ir beidzies: bija derdzīgi noskatīties un noklausīties, kā kopumā gudri un valstiski atbildīgi cilvēki ņemas ap pilnīgi bezjēdzīgu jautājumu. It kā tas būtu palicis par pēdējo šķērsli ceļā uz mūsu sabiedrības vispārēju harmoniju un pārticību.
Šajās pašvaldību vēlēšanās publisku pliķi ir saņēmuši latvju Temīdas kalpi: Aivaram Lembergam pievienojās vēl viens ļoti kolorīts un visā valstī slavens vēlētāju mīlulis ar «smagos noziegumos apsūdzētā» birku. Savukārt iespējamais Ogres novada galva vispār ir svaigi notiesāts par izspiešanu.
Kad ražotājs ar savu preci nevar konkurēt ne garšā, ne izskatā, ne cenā, viņš klauvē pie patērētāja patriotiskuma kambara durvīm: pērc latvisko, izlepušais! Tādā pašā «mērcē» šonedēļ dažas publiskās autoritātes uzstājīgi mums atgādina par pilsonisko pienākumu nobalsot.
Ministru prezidentam netrūkst saticības un labas audzināšanas, ko reizēm citu partiju vai arī pašu zaļzemnieku ministri mēdz ļauni izmantot. Taču Mārim Kučinskim piemīt arī kāre riskēt: jau līdz ausīm iestidzis nodokļu reformā, viņš sāk tautu morāli gatavot arī obligātajai veselības apdrošināšanai.
Tukšās kaislības, kas Rīgā tiek celtas ap Latvijas Radio 5. kanālu, manuprāt, ļoti līdzinās Latvijas politikas «svarīgākajai» problēmai — dzīvnieku ne-/izmantošanai cirka izrādēs. Jautājumu, kas ir (vai tikai šķiet) būtisks nelielam cilvēku lokam, var uzspiest kā prioritāti valsts varai un sabiedrībai — vajag tikai ar savu viedokli skaļi un agresīvi aizpildīt Latvijas informatīvo telpu.
Premjeram, finanšu ministrei un zaļzemniekiem ir paveicies vismaz vienā — sabiedrība vairs neņem vērā reiz ietekmīgu ekspertu brīdinājumus. Īpaši vēl tad, ja viņiem, piemēram, Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, mēdz būt garlaicīga cilvēka reputācija un, protams, «pārāk liela» alga.
Igaunijas sabiedrība šajā nedēļā atceras un izvērtē Tallinas «bronzas nakti» — masu nekārtības* 2007. gada 26. — 28. aprīlī. Drūmā «jubileja» ziemeļu kaimiņiem rada galvenokārt nožēlu, jo toreiz vienā rāvienā tika gandrīz pilnībā iznīcināti cerīgie centieni integrēt krievvalodīgos valsts iedzīvotājus vienotā nācijā.