Mūsu gadsimts un lasīšana. Grāmata vai dators?
Liela daļa sabiedrības, sevišķi jaunieši, jau pašlaik dzīvo digitālajā vidē, dators viņiem šķiet tuvāks nekā iespiestā grāmata
Liela daļa sabiedrības, sevišķi jaunieši, jau pašlaik dzīvo digitālajā vidē, dators viņiem šķiet tuvāks nekā iespiestā grāmata
Valsts prezidenta Andra Bērziņa nedēļas nogalē paziņotais, ka viņš nevēlas būt starp pretendentiem uz pirmās personas statusu Latvijā, lielā daļā sabiedrības uzvilnīja pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, lēmums it kā gluži loģisks un drīzāk gan gaidīts, no otras — tāda kā tukšuma sajūta, jo prezidenta ilgā vilcināšanās tikpat labi varēja nozīmēt arī cenšanos par katru cenu palikt amatā vēl vienu termiņu. Latvijā, īpaši Latgalē un citos no Rīgas attālākos reģionos, Andra Bērziņa vārds drīzāk saistījās ar paredzamību, stabilitāti un zemniecisku vienkāršību. Mīklainā noslēpumainība un šķietamā neizlēmība attiecībā uz iespējamo kandidēšanu bruģēja ceļu visdažādākajiem minējumiem, un arī šajā paziņojumā pietrūka skaidras motivācijas — kāpēc tāds lēmums.
Starp tiem jauniešiem no mūspuses, kurus 1949. gada 25. martā sveša vara aizveda izsūtījumā, bija arī valmierieši DZINTRA un KĀRLIS PĒTERSONI.
Klusā okeāna rietumu daļā, uz ziemeļiem no Austrālijas, atrodas viena no Okeānijas zemēm ar apmēram pieciem miljoniem iedzīvotāju, skarbiem džungļiem un papuasiem, kuri tagad gan tikpat kā nestaigā kaili kā Mikluho-Maklaja laikos, jo valdība neatlaidīgi spiež apģērbties. Oficiāli tā ir Indonēzijas valdījumā — kopš 1963. gada, kad to atstāja holandieši.
Mākslas mēnesis aprīlis vairs nav aiz kalniem. Arī Valmierā tas solās būt gana krāšņs un interesants. Par to vakar Valmieras muzejā stāstīja organizatori.
Man vienmēr bijusi laime darīt to, kas patīk, un sajust, ka arī kādam citam tas bijis noderīgi, — ar tādu sievišķīgi gaišu atklāsmi māksliniece Anita Jansone-Zirnīte dalījās Rozes dienā ceturtdienas vakarā Valmierā. Pazīstamo grafiķi un gleznotāju šopavasar par savu favorīti izvēlējušās Valmieras zontas, atzīstot viņas devumu mākslā, sabiedriskajā dzīvē un kultūras telpā, īpaši Burtniekos.
Valmieras novada fonds aicināja domubiedrus, atbalstītājus un ziedotājus uz atskatu un vērtējumu iepriekšējā gadā paveiktajam — uz Ražas dienu.
Kas ir Stāstu bibliotēka, to Latvijā jau paspējuši uzzināt daudzi. Mūspusē — arī to, ka Valmieras integrētā bibliotēka ir viena no aktīvākajām šī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) tīkla — sadarbības un pieredzes apmaiņas platformas — 33 dalībniecēm. Vakar Valmierā tikās stāstnieki un viņu draugi no daudziem novadiem: Starptautiskās dzimtās valodas dienas zīmē Latvijā godināja dialektus.
Trauslums, apņēmība un dzīvespriecīgs smaids. Māksliniece IEVA LAPIŅA-STRAZDĪTE, Valmieras Mākslas vidusskolas pasniedzēja. Valmierā ienāca pirms nepilniem četriem gadiem ar savu pirmo personālizstādi muzejā — ciklu «Klusums».
Gribam to atzīt vai ne, cilvēki pamazām savā ziņā kļūst par kaut ko līdzīgu kompjūtera pielikumiem, tik skarbi izsakās Astra Reine. Māksliniece atgādina, ka smalkās rokas kustības, veidojot burtu zīmes, ir vistiešākajā sakarā ar smadzeņu darbību, trenē tās un pat palīdz uzturēt veselību: rakstiet kā agrāk, un jums nebūs ne parkinsona, ne alcheimera, vārdu sakot, medicīnisks pasākums!
Īsi pirms pilnmēness palaikam esam tādi nervozāki, vairāk uzvilkti nekā parasti. Varbūt arī tas mazliet ietekmēja sapulci Mūrmuižā — pēdējo sabiedriskās apspriešanas posmu par administratīvo teritoriju grozīšanu starp Beverīnas novadu un Valmieru. (Kā zināms, runa ir par iespējamo Vidzemes industriālā parka tapšanu pašreizējā novada teritorijā, blakus jau esošajai pilsētas industriālajai zonai. Lai to izveidotu, idejas virzītāji — Valmieras pašvaldība — rosina mainīt robežas, iekļaujot pilsētas teritorijā 118 hektārus valsts meža zemes, kas atrodas Kauguru pagastā.) Tomēr no pieklājības rāmjiem ne kaugurieši, ne pilsētnieki neizgāja un arī netīkamās lietas centās pateikt daudzmaz korekti, jo abas puses pēdējai sarunai bija gatavojušās ne pa jokam. Tāpēc arī dialogs izveidojās, tikai līdz savstarpējai sapratnei laikam gan vēl kāds gabals ejams. Taču laika maz: jau nākampirmdien novada domes sēdē jānonāk līdz lēmumam.
Dr.sc.pol. VISVALDIS VALTENBERGS, docents. Vidzemes Augstskolā ieguvis profesionālo bakalaura grādu politikas zinātnē, 2003. gadā New School University (Ņujorkā) maģistra grādu politikas zinātnē un 2010. gadā LU — doktora grādu politikas teorijā. Strādājis par pētnieku un pasniedzēju, bijis vadošos amatos kā fakultātes dekāns un akadēmiskais un zinātņu prorektors. Apmēram tāds ir īsākais variants izziņai par jauno cilvēku, kurš intervijai piekritis ar nosacījumu, ka personisko atstāsim aiz kadra. Tomēr viņā nav zudis Valmieras puika, kurš uzspēlē ģitāru, uzmeistaro elektrovelosipēdu, prot labi gatavot veģetārās maltītes, mīl dziļas sarunas ar tiem, kuri uzdod īstos jautājumus, bet citus liek mierā.
Valmieras novada fonds, kā zināms, ir labdarības organizācija, kas var pastāvēt, rīkot projektu konkursus un aicināt uz labiem darbiem savā kopienā tad, ja ir zināmi resursi, materiālais pamats. Fonda stiprais finansu balsts pēc Baltijas — Amerikas partnerattiecību programmas beigām nu jau vairākus gadus ir Sabiedrības integrācijas fonds, Borisa un Ināras Teterevu fonds, vēl citas organizācijas, taču ne mazāk svarīgs faktors ir ziedojumi. Pārliecinājušies, ka VNF maciņš ir drošs un uzticams, ka nauda nonāk paredzētajiem mērķiem, cilvēki atbalsta labdarību — un ne vienmēr tik svarīgi, ar dažiem eiro vai lielākām summām.
Stāstniecība, cilvēces sensenais paradums, pašlaik atdzimst visā pasaulē, un tagad arī Latvija nebūt nav izņēmums. Vidzemes kultūras un mākslas biedrība Haritas līdz ar Valmieras integrēto bibliotēku šo fantastisko kustību stiprina mūspusē. Jautāju Haritas valdes priekšsēdētājai SOLVEIGAI BOICOVAI.
Piektdien noslēdzās Valmieras novada fonda projektu konkursa «Sev, tev, novadam» otrais posms: tika parakstīti līgumi ar projektu īstenotājiem.
Vai starp jums ir tādi, kam lasīšana nepatīk, pat riebjas? Valmieras integrētās bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļas vadītāja Ilze Karsa jautā ciemiņiem astotklasniekiem, un kāda trešdaļa rokas paceļ gan. (Nu labi, vismaz godīgi.) Tādā pasaulē dzīvojam, — taču bibliotēka ir vieta, kur situāciju var mainīt, vēlāk dzirdu bērnu nodaļā. Bibliotēkā kārtējie ciemiņi, šoreiz no Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas, ieklausās lasīšanas vēstnešos — jauniešos, kuri vienaudžiem stāsta par iespējām lasīt grāmatas planšetē jebkurā laikā un vietā, izmantojot Fastr Books mobilo aplikāciju. Fastr šeit ir viens no jaunumiem, kas turpināsies arī šogad.
Piedzīvosim gaišu, neformālu dienu Valmierā bibliotēku un sadarbības partneru vienotībā, izgodājot iespējas, ko piedāvā sadarbības partneri un atbalstītāji! — tā Valmieras bibliotēka viņnedēļ aicināja sadarbības partnerus un Vidzemes kolēģus. Bez oficiālā iemesla, Latvijas gaidāmās prezidentūras Eiropas Savienības Padomē, bija arī otrs, neformālais: novembrī apritēja septiņi gadi, kopš staltajā Cēsu ielas namā darbojas Valmieras integrētā bibliotēka. Vienotības diena bija arī apliecinājums Vidzemes bibliotekāru brālībai, kurā valmierieši bieži vien ir saucēju un iedvesmotāju statusā.
Skatos: Ziedoņa brīnišķīgās rindas par to, ka dzīve iemirdzas kā garāmejot, KAIVA NARBUTE uzrakstījusi apbrīnojami skaistā spalvas rakstā. Senā māksla kaligrāfija (gr. — māksla skaisti rakstīt), viņas aizraušanās un nu arī nodarbošanās, Latvijā kļūst populāra.
Šovasar atvaļinājumā bija iespēja dažas dienas dziļāk ieskatīties divu citu tautu dzīvesveidā, var arī teikt: dzīvesstilā. Šoreiz par krieviem, konkrēti — Krievijas ziemeļrietumu daļā. Datorā pārskatot fotogrāfijas, acis piesaistīja ne tik daudz pilīs un muižās saglabātie augstlabdzimtību krāšņumi, cik liecības par vienkāršās tautas dzīves paradumiem, no kuriem daudzi mūsdienās vēl saglabājušies, lai arī dažbrīd citādā veidā. Ceļabiedri gan smaidot norādīja, ka nolupusi betona siena ar apskrandušiem sludinājumu papīreļiem vai latvāņiem aizaugušas sādžas arī diemžēl pieder pie mūsdienu dzīvesveida, bet var jau skatīties arī ko citu... galu galā pašiem savu blusu pietiek. Nākamreiz ieskatīsimies igauņos.
Valmieras novada fonda šīgada rudens projektu konkurss noslēdzies, un viņnedēļ konkursa vērtētāji kopā ar dažiem fonda ziedotājiem devās ciemos pie iesniegto darbu autoriem, lai izšķirtos par finansiālo atbalstu — kurš projekts pārliecinošāks, kuram vēl jāpārvērtē iecere vai jāmeklē atbalsts citur.