Andrejs Lucāns

2002. gada 13. februārī Eduards Berklavs, Georgs Bagātais un Herta Līvija Astra izplatīja aicinājumu par parakstu vākšanu vēlēšanu likuma maiņai ar virsrakstu «Tautas vēlmēm atbilstošs Saeimas vēlēšanu likums». Tajā bija paredzēts valstī izveidot 35 vēlēšanu apgabalus (23 lauku rajoni, 6 pilsētas un 6 Rīgas rajoni). Deputāta kandidātam jābūt nodzīvojušam savā vēlēšanu apgabalā vismaz trīs gadus. Saeimas pirmajā plenārsēdē deputātiem jādod zvērests Valsts prezidentam:

Tā es nosauktu 23. aprīļa TV raidījumu «Lielais jautājums. Latvijas nākotnes stratēģijas diskusija». Ievadvārdu teicēji, toņa uzturētāji un pārliecinātākie eksperti bija Ģirts Rungainis — matemātiķis, fiziķis, baņķieris, ekonomists un Roberts Ķīlis — vēsturnieks, filozofs, sociālais antropologs. Abiem ar laukiem, šķiet, maz sakara, toties viņi nesirgst ar sentimentālām emocijām. Viņi Latvijas nākotni matemātiski precīzi iekapsulē Rīgā ar dažiem tai pieguļošiem novadiem un kā pārejas formu vietumis pa valsts teritoriju izmētātiem urbanizācijas procesu atvieglojošiem priekšposteņiem, ierakumiem jeb anklāviem, kas kontrolētu brūkošo lauku apdzīvotības fronti un pievilinātu vientuļos lauku apdzīvotājus kā mušpapīrs mušas. Šos anklāvus iedomājos kā atkāpšanās ceļu no lauksaimniecības kā dzīvesveida, kā frontes 2. vai 3. aizsardzības līniju, kas saglabātos kā tāds pagaidu risinājums, kamēr visu sevī kā Visuma melnajā caurumā iesūktu Rīga.

Lai uz to atbildētu, salīdzinu visus bijušos un esošos Latvijas Republikas Valsts prezidentus. Ar nožēlu secinu, ka mani pārliecinoši uzrunā tikai viens — Kārlis Ulmanis. Neskatoties uz dažādi noskaņoto kritiķu piedāvātajiem viņa personību noniecinošajiem argumentiem un uz aizdomu pamata radušamies nepierādītajiem nomelnojumiem.

Mana attieksme pret jauno pasi ir negatīva.

Pasaules attīstību noteic divi galvenie ekonomikas modeļi — biznesa ekonomika ar neierobežotas izaugsmes ideoloģiju, kas peļņas vārdā no sava ceļa noslauka dabas, cilvēku, tautu un valstu tiesības uz netraucētu un harmonisku attīstību, un stacionārā stāvokļa ekonomika, kuras ideoloģija pamatojas bezgalīgas attīstības iespējā, dabas saudzēšanā, cilvēku, tautu un valstu tiesībās uz pašnoteikšanos un pašizteikšanos. Kurš modelis ir perspektīvāks latviešu tautai un Latvijas valstij?