Aivars Ustups

Manā nu jau tālajā bērnībā pēckara gados, kad ziemās vēl bija ne vien sniegs, bet pat pamatīgas kupenas, tik greznu, krāšņu Ziemassvētku eglīšu rotājumu, kādi tagad vai ar velšanos veļas no veikalu plauktiem, gan nebija. Eglītes tad greznojām ar īpaši šai dienai saglabātiem ābolēniem (lieliskākie bija sīpoliņi), strupi sārtiem burkāniem, no meža atnestiem brūnganiem vai zaļiem čiekuriem. Tos lieliski kopā saistīja un ap egli apvīt ļāva pamatīgie, pat pāris metru garie staipekņi. Mežos mūsu māju tuvumā to bija daudz, un tajos gados neviens mums netika teicis, ka šis starp ogulājiem un veciem ciņiem uz visām pusēm ložņājošais zaļai šņorei līdzīgais augs ir saudzējams, tātad neplūcams un mājā nestiepjams.

Kā jau tas izskanējis citos masu medijos, AS «Latvijas valsts meži» arī šogad atļauj katram iedzīvotājam no tās apsaimniekotajiem mežiem pārnest mājās savu Ziemassvētku eglīti, gan ne garāku par 3 metriem. To drīkst cirst meža ceļu un grāvju malās, uz stigām, zem elektrolīnijām vai pieaugušā mežā zem lieliem kokiem. Kategoriski nedrīkst cirst jaunaudzes un aizsargājamās dabas teritorijās, par kurām vēsta ozollapas zīme.

Satraukums Kad nu arī Latvijā nedaudz sniegs sasnidzis un temperatūra aiziet mīnusos, atsākas putnu draugu ikgadējais satraukums: kas notiks, kā palīdzēt putniem, kuri šogad it sevišķi aizkavējušies ar projām laišanos uz siltākām zemēm.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Kocēnu pagasta 1. bibliotēkā dzejas draugi pulcējās uz dzejnieka kocēnieša Jāņa Adamsona pirmā dzejoļu krājuma «uz tumša fona esmu gaišs» atvēršanas svētkiem. Ieinteresējošā noskaņā atnācējus vispirms ievadīja pie sienām izliktās daudzās tiešām uz tumša fona gaišās krāsās ar autora roku rakstītas dzejas rindas. Domās iekrita, prātā uzreiz palika kaut vai šādas: Pasaules gals pienāks/kad viltus Einšteini pierādīs/dvēseles materiālo izcelsmi./Tas nebūs tik drīz/un kā man sapnī atgādināja nepareizticīgais Kristaps/nebūs vispār.

Kocēnu novada Vaidavas kultūras un amatniecības centra lielajā zālē līdz pat 30. decembrim skatāmas keramiķes Sanitas Mickus izstāde «Māla varā» un fotogrāfa Aivara Buža fotoizstāde «Es mīlu Tavu foto». To atklāšanu iepriekšējā piektdienā ieskandināja Ineses Sudrabas vadītais jauktais koris «Vaidava», kura oficiālo nosaukumu kultūras centra vadītāja Inita Jurgenberga papildināja ar skaistiem epitetiem «jaukais, jautrais koris». Viņa arī, piesakot autorus, katram bija atradusi izteiksmīgus dzejas, pārdomu un arī jautājumu vārdus.

Cik teiku, leģendu un arī mīļu atmiņu par Zilokalnu stāstīts, cik dziesmu par viņu skandināts, dzejoļu sacerēts! Daudzi no tiem cits no cita lielā atšķirtībā jau pagātnē bija palikuši vai tik tālu pasaulē aizklīduši, ka pat ceļu atpakaļ pie sava kalna nezināja. 

Kad gulbji vēl nav aizlidojuši un lielos baros uzturas ne vien Burtniekā, bet arī lietavās pārplūdušos tīrumos, viņi mums vēsta, ka vismaz vēl trīs dienas sniegs pie mums nav gaidāms. Tad nu tiem, kas vēl nav paguvuši to izdarīt, ir pēdējais laiks atcerēties arī par mazāku putnu mājvietām – pavasarī vai jau iepriekšējos gados izliktajiem būrīšiem. Kamēr to iemītnieki gan nu jau labu laiku ir projām uz siltākām zemēm vai vismaz vietām, kur ir labākas barošanās iespējas, viņu būrīši gaidīt gaida cilvēku palīdzību. 

Jau kopš 2018. gada Latvijas un Igaunijas kopprojekta «No pazemes ūdeņiem atkarīgu ekosistēmu vienota apsaimniekošana pārrobežu Gaujas-Koivas upju baseina apgabalā» (Est-Lat 62, GroundEco) ietvaros tiek veikti pētījumi Kazu gravā, kas atrodas šaipus Cēsīm Priekuļu pagastā. Igaunijā šāda paša rakstura pētījumi notiek Matsi avotu purvā netālu no Latvijas robežas, kur tiek vērtēta to mijiedarbība ar Koivas (Gaujas) baseina ūdeņiem.

Bieži  esam  dzirdējuši  par  pasākumiem, kuros ir iesaistījušies jaunie reindžeri. Kas viņi ir?

Tālumnieks

Kad vēsturnieki pēta mūsu zemes vēsturi, ne vienreiz vien rodas jautājums – no kā gan senči pārtikuši? Viņiem taču nebija nedz kartupeļu, pupiņu, kāpostu, tomātu, gurķu, paprikas, nedz kukurūzas un vēl daudz kā cita, ko ēdienreizē galdā likt. Liela daļa no tagad tik ierastajiem dārzeņiem pie mums taču atceļoja no Kolumba atrastās Amerikas. Starp atceļotājiem īpaši gribu pieminēt ķirbjus, kurus pēc arheologu domām Peru dzīvojošie sākuši audzēt jau pirms 12 tūkstošiem gadu (mūsu teritorijā tad vēl tikai beidzās ledus laikmets un sāka ieceļot pirmie cilvēki). Atceļojuši līdz Eiropai, ķirbji pirmo vērtējumu esot guvuši klosteros, bet par atzītu pārtikas augu kļuvuši vien 17. gadsimtā. Uz mūsu pusi, visticamāk, toreiz moderno dārzeni uz savām muižām atveduši vācieši. Par to liecina arī «ķirbja» lielā līdzība vāciskajam «kurbis». Pēc tam ķirbis no muižām ātri vien, varētu pat teikt, aizripoja vai līdz katrai lauku sētai. Tur tas, pateicoties savu ziedu lieliskajām apputeksnēšanās spējām, cauri gadsimtiem ir gan vairojies, gan krustojies, radot pat gluži jaunas, tautas selekcionētas ķirbju šķirnes.

Vēsajā rudenī nārsto lašveidīgās zivis. Tādēļ no 1. oktobra ir noteikts šo zivju ķeršanas liegums. Latvijā savvaļas laši ir sastopami Gaujas, Irbes, Salacas un Ventas baseinu upēs. Taču pēdējos 30 gados šī populācija ir ļoti samazinājusies. Zivju speciālisti vērtē, ka dabīgie Latvijas laši mūsu ūdeņos ir vairs tikai ap 15 procentiem (pārējie ir jau no zivjaudzētavām ielaistie). Tādēļ šo vēl dabīgo lašveidīgo zivju nārsta nosargāšana pēdējos gados kļuvusi ne vien par zivju aizsardzības inspektoru, dabas daudzveidības saglabātāju aktuālu uzdevumu, bet arī par katra godīga makšķernieka sirdsapziņas lietu.

Nu jau sesto gadu Īrisa un Imants Vainovski Vaidavas pagasta «Lejas Bregžos» pulcināja Tautas lietišķās mākslas studijas «Māra» dalībnieces un citus ieinteresētos uz Māla svētkiem.