Nekad man nebūs diezgan, /Nekad man nepietiks… Šajos Tavos vārdos, Pāvil, ir Tava būtība, radošā, sadzīviskā, sabiedriskā, mākslinieciskā. Vai tā ir Tava laime vai arī nelaime. Kā viena, tā otra. (Un nekas te nav ne pieliekams, ne atņemams.)
Tu raugies uz pasauli puspievērtām acīm. Galva piepacelta. Skaties kaut kur, nezin kur, bet visu redzi un vēroto fiksē smadzeņu labirintos. Tad Tu atver acis un viegls smaids parādās sejā. Tu izsaki kādu rūgtu piezīmi vai arī joku. Šīs īpašības Tevi nav atstājušas ne uz brīdi. Kā gliemezis savā apvalkā Tu ieslēdz sevī jūtu nebeidzamu smagumu un glabā to droši…
Mūza, šī kaprīzā, netveramā būtne, jau šūpulī Tev esot, ieauklējusi Tevī trauksmainību visos tās veidos, brīžiem nevaldāmos.
Pirksti nervozi nobirdina pelnus no papirosa, no kura Tu, liekas, nešķiries pat naktī. Mēs esam noslēguši tubrālību. Tāpēc uzdrošinos ar Tevi runāt tik familiāri. Kā sākās mūsu draudzība? Tava – mana? Ak, tas viss ir tik sen…
VALMIERAS PUIKA. Pāvils Rozītis pie Gaujas Stāvajos krastos.