Process
«No sākuma jau porcelāns ir jāapglezno. Pēc tam lieku krāsnī, kur tas deg 810 – 820 grādos divas diennaktis – kamēr uzkāpj temperatūra un kamēr krīt lejā. Katrai keramikas tehnikai jau ir savi grādi. Tad ņemu ārā traukus no krāsns, ja vajag, apgleznoju otrreiz, ja ne, tad trauks jau ir gatavs un sadzīvē lietojams. Tā dedzināšana ir vajadzīga, lai viss dizains nenomazgātos. Bez tā nevar. Man ir elektriskā krāsns, kurā apdedzinu traukus – liels ieguldījums, bet ļoti labs. Tiem, kas strādā apjomīgāk, ir pat vairākas krāsnis.»
Nejaušības
«Kad es varu, tad nāku uz savu darbnīcu darboties, – dzīve jau paņem savu, bet es cenšos atnākt. Kad man nav jāiet uz darbu, tad mani var atrast te. Apgleznoju porcelānu gan pēc pasūtījuma, gan ko pati esmu izdomājusi un gribu. Man ir blociņš, kurā zīmēju, un tikai tad atnāku realizēt. Tas ir sava veida process, lai darītu. Tas stāsts jau tāpat tev galvā ir, ir tikai jādara. Ar otu sanāk tāda līnija, ar spalvu – citādāka. Tomēr reizēm ir jāļauj sev brīvību – arī nejaušībā var atnākt savs labums. Tas ir tāpat kā negaidīta tikšanās – neesi plānojis, ka tā notiks, bet priecājies par to, ka tā notika.
Ne vienmēr vari realizēt to, ko esi izdomājis galvā. Kad sāc darīt un zīmēt, nesanāk jau simtprocentīgi tā, kā esi domājis. Un tad ir jāpieņem tas, ko esi izveidojis. Galvā jau visu kaut ko var izdomāt – ideālo darbu, ideālo laulību, ideālo dzīvi, bet nekas jau nav ideāls. Notiek visādi, kā dzīvē.
KRISTĪNE ZEMĻICKA-BRĀLĒNA. E. Grigules foto