14. Novembris, 2018
Vārda dienu svin: Fricis, Vikentijs

Žēlsirdība vai nežēlība pret zivīm?

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Iznākusi «Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata 2017». Tajā arī pāris makšķerniekiem domātu rakstu. No tiem sociālajos tīklos, it sevišķi portālā CopesLietas.lv, «vētru» jau ir izsaukusi BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta akvakultūras un ihtiopatoloģijas nodaļas vadītājas RUTAS MEDNES un ANETES NIEMI publikācija ««Ķer un atlaid», bet kā jūtas zivis?». Tā ir vairāku lappušu gara, tādēļ «Liesmas» lasītājiem to sniedzam saīsinātā, pārstāstījuma variantā.

Žēlsirdība vai nežēlība pret zivīm?

Publikācijā apkopoti zinātnieku secinājumi, kas pierāda, ka Latvijā pēdējos gados popularitāti ieguvušais makšķerēšanas veids, kad noķertās zivis tiek atlaistas, būtībā ir pret šīm ūdeņu iemītniecēm ļoti nežēlīgs un arī zivju resursu pavairošanā labumu nedod.

Būtiskākais: arī zivīm ir nervi, un arī tās izjūt sāpes, jau tikko pieķērušās pie āķa.  Kad neizdodas atbrīvoties, sākas stress, pastiprināti izdalās adrenalīns un kortizols, paātrinās sirdsdarbība un elpošana. Jo ilgāks ir laiks no zivs noķeršanas līdz atlaišanai, jo augstāks kortizola līmenis rodas zivs asinīs. Turklāt pētījumi rāda, ka pat pēc palaišanas kortizola ietekme saglabājas ilgi: tā samazina zivs turpmāko augšanas ātrumu, rada reproduktīvo funkciju izmaiņas, var pat neattīstīties ikri. Vēl, kamēr zivs cīnās, cenšas atbrīvoties no āķa, visa tās ķermeņa enerģija tiek iztērēta muskuļiem un nepietiek citiem orgāniem. Tādēļ pēc atlaišanas zivij var pat vairs nepietikt spēka baroties. Muskuļu darba rezultātā audos uzkrājas pienskābe, kas noved pie muskuļu vājuma, pat nāves. Jo lielāka zivs un ilgāk makšķernieks ar to cīnās, jo lielāks ir pienskābes daudzums. Tādēļ it sevišķi lielo zivju izdzīvošanas iespējas pēc atlaišanas ir mazas.

LOMS. Savs prieks ir arī makšķerniekam, kurš «ķer un atlaid» principiem nepiekrīt.

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
9. Janvāris, 2018

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

Arī Burtniekā līdakas tiek mocītas!

Publikācija vienniozīmīgi atbild arī uz jautājumu, kāpēc Burtniekā pēdējos gados spiningotājiem tik ļoti ir samazinājušies līdaku lomi. Vēl pirms gadiem Burtnieks copmaņu vidū tika uzskatīts par tik līdakām bagātu ezeru, ka te spiningošanas prasmi apgūt brauca pat iesācēji un arī viņi vismaz pie savas pirmās līdakas tika. Tagad līdaku lomi ir samazinājušies tik strauji, ka Burtnieks zaudē savu popularitāti un daudzi copmņi brauc uz Alūksni vai citur.
Te nu redzu ne tikai sakritību, bet likumsakarību, ka šī necope sāka arvien vairāk palielināties tieši kopš tiem gadiem, kad Burtniekā Latvijas makšķerēšanas sporta federācija sāka rīkot savas plašās desmitiem komandu sacensības, kurās bija jāievēro tieši šis "ķerun atlaid" princips. Neņemot vērā daudzas iebildes, šīs sacensības vairākus gadus notiek jau maijā, kad līdakas tikko ir beigušas nārstu, jau tā daudzas vēl ir traumētas un vārgas. Tad nu sacensību dalībnieki turpat vai pussimts laivās (katrā pa diviem spiningotājiem) divas dienas pēc kārtas brauc ezerā, ķer līdakas un nevis tūdaļ vaļā laiž, bet izceļ no ūdens un mēra īpašās mērāmās silēs, lai ar zivju centimetriem komandas sev krātu veiksmīgāko spiningotāju titulus.
Ne zivju izcelšana, ne mērīšana un "iegrāmatošana" 20 sekundēs, protams, nav iespējama.
Tādēļ, kā var secināt no šīs publikācijas,katrās šādās lielsacensībās divās dienās spiningotāji ezerā atpakaļ ir palaiduši simtiem samocītu, reāli vairs attīstīties, pat baroties nespējīgu līdaku. Tās kaut kur vēl labu laiku nīkuļo, pat zvejnieku tīklos patrāpās, bet uz vizuļa, vai cita mānekļa ķerties vairs pat nespēj.
Vēl no publikācijas var secināt,ka šādas simtiem samocītas un vaļā palaists līdakas pārstāj arī būt reproduktīvas, zaudē iespēju turpmāk nārstot. Tā,lūk, šajos gados, kopš Burtnieks ir atdots dižajām makšķernieku sacensībām, problēmas ir milzušas un nārstot vairs nespējīgas līdakas krājušās un krājušās, ka nu jau tiek uzskatīts, ka līdaku ezerā ir palicis pārāk maz, lai lomā te vairs lomā neatļautu 5 līdakas paturēt (kā citās ūdenstilpēs). Vaina tiek meklēta arīpārmērīgajā balto zivju, it sevišķi plaužu, daudzumā. Taču līdaku Burtniekā joprojām ir pietiekami daudz, vien pēc samocīšanas tās ir zaudējušas savus dabiskos instinktus kampt mazās zivis un baroties.
Ja Burtnieku novada deputāti kaut vai 3 (varētu arī 5) gadus ezerā aizliegtu jebkādas spiningošanas sacensības, kurās zivis vaļā laiž, esmu pārliecināts, ka ātri vien Burtniekā līdaku populācija atgūs ražīgus nārstus un līdaku ezerā atkal būs daudz. Šāds aizliegums turklāt neprasīs pat dažus eiro, kā to turpretī paģēr šobrīd iecerētie dižie projektu plēsīgo zivju krājumu atjaunošanai.
OSKARS KĻAVA

Piekrītu

jo "ķer un atlaid" uzskatu par vistrakāko zivju mocīšanu. Labi esmu vairāk svētdienas makšķernieks. Bet kas tad galu galā ir makšķerēšana, kā izklaide, atpūta, hobijs. Man pietiek ja noķeru kaut vienu līdaku, ja paveicas visas atļautās trīs. Okey, esmu bijis pie ūdeņiem, atpūties. Ir arī ko mājniekus uzcienāt. Bet nezin kāpēc "ķer un atlaid" tiek uzskatīts par sportu. Tāds sporta veids, kur tiek mocītas zivis būtu aizliedzams. Var tak, kā mednieki, ja grib sportot, šauj pa šķīvīšiem vai finiera cūku. Spiningotājiem taču ir kastings, kur mētā bleķa gabalu mērķī.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Vai esat apmierināts ar 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 

Partneri