Žanete Uškāne: dzīve, kurā esi nepieciešams cilvēkiem

Ar ko Val­mie­ra at­šķi­ras no pā­rē­jām Lat­vi­jas pil­sē­tām?

Man tā ir īpa­ša bēr­nī­bas at­mi­ņu dēļ, bet arī no ne-vie­tē­jiem es­mu dzir­dē­ju­si, ka Val­mie­rai ir pa­tī­ka­ma mie­ra au­ra. Kat­ru rei­zi, kad šeit at­brau­cu, ir lab­klā­jī­bas un ne­stei­dzī­bas sa­jū­ta! Da­ži ma­ni drau­gi uz še­jie­ni rei­zi pa rei­zei at­brauc tā­pat vien — jau­ka pil­sē­ta!

Tev vai­rāk pa­tīk spē­lēt so­lo vai or­ķes­trī? Kā­pēc?

Or­ķes­trī ir pa­tī­ka­māk spē­lēt at­tie­cī­ga­jā mir­klī — nav tik lie­la sa­trau­ku­ma, un ir «pie­se­gu­ma» sa­jū­ta, ne­esi viens kā uz pa­plā­tes, sa­vu­kārt so­lo tu esi viens. Mū­zi­ķis, uz ku­ru ir vi­sas au­sis un acis, tā­pēc tā mil­zī­gā at­bil­dī­bas sa­jū­ta, kas vis­maz man ne­ļauj pil­nī­bā iz­bau­dīt brī­di, bet lie­lā ek­stā­zes sa­jū­ta nāk pēc no­ie­ša­nas no ska­tu­ves. Man ir vi­dus­ceļš — kvar­tets. Tā ir ma­na sirds­lie­ta, kas ļauj jus­ties brī­niš­ķī­gi gan uz ska­tu­ves, gan pēc tam. Man ir fan­tas­tis­ka ie­spē­ja spē­lēt ar trim la­biem drau­giem un lie­lis­kiem mū­zi­ķiem, rei­zēm pat ne­gri­bas iet nost no ska­tu­ves!

Kas ir tavs spilg­tā­kais bēr­nī­bas pie­dzī­vo­jums Val­mie­rā?

Ir pa­gā­jis tik ilgs laiks, tā­dēļ ta­gad vi­sas at­mi­ņas sa­šķi­ro­ju­šās pa sa­da­ļām. Īpa­ši la­bi es vien­mēr at­ce­rē­šos mū­zi­kas sko­las lai­kus, ma­nu sva­rī­gā­ko dzī­ves da­ļu šeit. Ne­aiz­mir­sī­šu sest­die­nas ar ga­ra­jiem mē­ģi­nā­ju­miem — ka­me­ror­ķes­tris, tad stī­gu or­ķes­tris, tad vi­jol­nie­ku an­sam­blis, rei­zēm trio un ga­lā vēl vi­jo­les stun­da... Vēl ir at­mi­ņas par bēr­nī­bas va­sa­rām ārā, pie Gau­jas vai pa­gal­mā, pils­dru­pās. Bi­ja ko­lo­sā­la brī­vī­bas sa­jū­ta, kas tiek no­vēr­tē­ta ti­kai ta­gad. Kad do­mā­ju par Val­mie­ru, vien­mēr sil­ti ap sir­di, maz­liet skum­ji, jo lai­ku at­pa­kaļ ne­var pa­griezt...