Visi esam zemes cilvēki
ILZE DAUVARTE kopā ar otro vīru Deivu savās dzimtas mājās «Vecdaudžos» no Amerikas atgriezās pirms trijiem gadiem. «Mans mērķis arī nekad nav bijis tur palikt. Es tikai nekalu nekādus plānus, kad un kā atgriezīšos, bet zināju, ka man jābūt atpakaļ un jādabū uz kājām dzimtas īpašums,» stāsta Ilze.
Domāju, viņus abus pat var saukt par varoņiem, jo no savulaik lepnajām mājām maz kas palicis pāri. «Redzu, ka vīram te ir ļoti, ļoti smagi, viņš nebija gaidījis tik primitīvu dzīvesveidu. Visu mūžu dzīvojot augsti civilizētā situācijā ar visām labierīcībām, kur viss viegli, likumdošana sakārtota, cilvēki aizsargāti, viņš pēkšņi nonācis gandrīz vai pirmatnējā cilvēka lomā. Un varbūt pat labāk, ka viņš nesaprot valodu un līdz dziļumiem mūsu sistēmā nespēj ieiet. Kad vēl strādāju Amerikā, vasarās ik pāris gadus uz trim mēnešiem uz «Vecdaudžiem» atbraucām, lai viņš saprastu, ka viegli nebūs. Un tieši viņa ideja bija, ka uz Latviju jābrauc pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl esam spējīgi savu dzīvi te sakārtot.»
Kad un kādēļ aizbraucāt uz Ameriku?
Tas pēc šķiršanās ar pirmo vīru bija ekonomiskas dabas jautājums. No Latvijas aizbraucu 1999. gadā, pirms pirmā prom braukšanas buma. Amerikā nodzīvoju 15 gadus. Vispār esmu dzimusi un augusi Rīgā, šīs ir manu vecvecāku mājas. Padomju laikā īpašums tika pievienots kolhozam, mūsu mājā dzīvoja kolhoznieki, kas strādāja tepat liellopu kūtī. Bet visas bērnības vasaras pavadīju kolhoznieku neapdzīvotajā mājas daļā. Ar laiku un pa daļām, pa kriksīšiem īpašums tika atgūts. Šo formalitāšu kārtošana ar strīdiem turpinājās līdz pat 2000. gadam, jo nebija dokumentāra pierādījuma, ka dažas īpašuma daļas ir mūsu dzimtas īpašums. Kopumā tēvs to atguva, kad mēs vēl bijām Amerikā, un, kamēr vēl varēja vadīt mašīnu, pa vasarām un rudeņos no Rīgas uz šejieni atbrauca un rosījās, taču beigu beigās saprata, ka kļūst par vecu un vairs nespēj saimniecību saturēt, jo viss sāka gāzties kopā. Tā saimniecība tika nodota manās rokās.
Mans sapnis vienmēr bijis būt šeit. Cik ar četrām rokām varam izdarīt, tik ir. Bet esmu nolēmusi nepadoties. Varu izdarīt daudzko. Ja vajag, uzkāpšu kokā un nozāģēšu zaru. Lai iztīrītu skursteni, kāpju arī uz jumta. Uz lielās kūts jumta gan man grūtāk tikt, tur uzsūtīju vīru.
Izskatās, ka kādreiz «Vecdaudži» bijusi lepna saimniecība.
Pavisam te bija vienpadsmit ēkas un vēl siena šķūnis meža pļavās. Pāri palikušas tikai trīs. Protams, funkcionālas vajadzības pēc tām vairs nav.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv