Visam savs laiks
Savulaik ārkārtīgi populārās dziesmas «Laimes putns» autors MĀRCIS KALNIŅŠ, ko senākie valmierieši atceras kā estrādes ansambļa «Kvelde» vadītāju, šopavasar ģimenes lokā nosvinēja savu 75 gadu jubileju. Lai gan jau krietnu laiku kā Mārcis vairs nav valmierietis, ciemojoties mūspusē, viņš allaž viesojas pie vecā cīņu biedra Alfrēda Dulberga, lai atcerētos kopīgās muzikantu gaitās apēstos sāls pudus, t.i., nospēlētos koncertus un ar tiem saistītos notikumus dažādās tolaik varen plašās un nedalāmās padomjzemes malās, — un vienā šādā atmiņu pēcpusdienā arī man laimējās būt klāt.
Kas bijis, tas bijis
Uz Valmieru pārcēlos 1965. gadā. Pirms tam biju nodzīvojis četrus gadus Madonā kā mūzikas skolotājs, rajona pūtēju orķestra diriģents. Tur izveidoju tiem laikiem ļoti labu estrādes ansambli, kas pirmajā estrādes dziesmu festivālā ieguva 3. vietu aiz Liepājas un Ventspils. Protams, man bija zināma pieredzes bagāža džeza muzicēšanā, bet mūziķus nācās audzināt uz vietas — ansamblī spēlēja viens mūzikas skolas pedagogs, pārējie bija vienkārši interesenti. Kad pienāca laiks mainīt dzīves apstākļus, atsaucos jēkabpiliešu aicinājumam ieņemt mūzikas skolas direktora vietu. Šajā amatā sabiju trīs mēnešus, jo mani politiskie uzskati mazliet neatbilda standartiem — neskaitījos tik uzticams, lai varētu audzināt jauno paaudzi. Tad es tā skaisti parakstījos, ka atsakos no visa, paliekot par vienkāršu skolotāju. Mācīju arī akordeonu, lai gan pats nekāds akordeonists nebiju, taču, neskatoties uz visu, mani audzēkņi zonālajās un republikas skatēs guva atzīstamus panākumus, jo es zināju, kā to darīt. Krustpils pusē bija arī estrādes orķestris ar dziedātājiem un kādiem astoņiem instrumentālistiem. Laikam tiku ievērots, jo pēc tam, kad pusotru gadu biju sabijis Jēkabpilī, Pēteris Lūcis mani uzaicināja uz Valmieras teātri, taču teātra grupu ar Ministru padomes lēmumu drīz vien likvidēja, lai izrādēs tiktu izmantoti galvenokārt ieraksti. Vajadzēja būt ļoti labam pianistam, bet es tomēr biju pūšaminstrumentu — klarnetes, saksofona — spēlētājs. Sintezatortehnikas parādījās tikai mana mūža otrajā pusē, kļūstot par modes lietu, jo viegli bija strādāt kvalitatīvāk, pianista tehnika tik daudz nebija nepieciešama, un man tās pietika, lai paspēlētu ar solistiem dažāda rakstura skaņdarbus, balles mūziku un mazus koncertus.
MĀRCIS KALNIŅŠ. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv