10. Decembris, 2018
Vārda dienu svin: Judīte, Guna

Vīrs, ko nevar regulēt

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Trešdien 80 gadu jubilejā valmierieti JĀNI HELMANI sveica pūtēju orķestra Signāls vīri un Ziemeļu elektrisko tīklu transporta daļas veterāni.

Vīrs, ko nevar regulēt

Garajā mūžā mundrais gaviļnieks, kam pieder teiciens šņabis ir stipru vīru dzēriens, bet tāds ir tikai retais, pratis distancēties no kaitīgiem ieradumiem, tāpēc arī vienmēr varējis atļauties greznību teikt patiesību, arī ne visai patīkamu, tieši acīs. Tas gan nenozīmē, ka saviesīgos pasākumos viņš būtu izturējies kā īgņa un burkšķētājs - tieši Jānis allaž viens no pirmajiem ķēries pie instrumenta, lai pēc uzstāšanās tuvākā vai tālākā Latvijas malā, kad muzikantu autobuss piestājis kādā klusā atpūtas vietā, kopā ar večiem ļautos neviltotam muzicēšanas priekam.

Orķestra Signāls vēsturē rakstīts, ka tu ar instrumentu esi draugos kopš 1944. gada. Kā notika šī sadraudzēšanās?

Manam tētim kā veco laiku skolotājam visur, kur viņš strādāja, vajadzēja mūziku. Pālē līdz 1934. gadam viņš bija iedibinājis orķestrīti un arī pēc tam Burtniekos uztaisīja kārtīgu orķestri, no tā laika sastāva zināmākais ir Ansis Ābele. Vācu laikā fāterītis nestrādāja, bet pēc kara 1944. gada novembrī skola atsāka darbu un notika pirmais pūtēju mēģinājums - tā bilde tāpat kā daudzas citas atdota Pāles muzejam. Priekš manis kornete bija sagādāta jau ulmaņlaikā, taču nebija, kas spēlē līko, un tā es tiku pie divdesmitajos gados pirkta Zimmerman firmas baritona, kas kādreiz piederējis vecam Pāles muzikantam. Mums bija labs orķestris - kopā ar valmieriešiem divreiz uz maiņām spēlējām zaļumballes Zilākalnā - mēs vienu, viņi nākamo tūri. 1945. gadā iestājos Valmieras vidusskolā, kas tolaik vēl nesaucās par varoņiem. Tūdaļ bija vajadzīgs orķestris oktobra svētku gājienam. Trenējoties maršējām apkārt skolai, bet nebija basa. Tad vienam galīgam neprašam uzkāra kaklā helikonu un teica: kā soli sper, tā pūt, un tā mēs to gājienu arī nosoļojām, lai gan skaņas, kas nāca no basa, bija galīgi garām. Tad iestājās tāds kā panīkums, līdz kamēr no Rīgas operas pie mums mācīt mūziku ieradās Ēķis, kas noorganizēja tīri foršu orķestrīti. Kad 1950. gadā Ēķis atgriezās Rīgā un sāka strādā 8. pamatskolā, Valmierā ragu muzicēšana uz laiku pačibēja. Jaunajā vietā Ēķis atkal bija nodibinājis orķestri, bet viņiem trūka basista - tad nu es, Lauksaimniecības akadēmijas students, gāju pie viņiem šo robu aizpildīt. Garākais gājiens bija no Čierīša līdz Uzvaras laukumam Pārdaugavā - 12 km, visu laiku spēlējot! Vēlāk arī akadēmijā nodibinājās orķestris, ko vadīja Dzērve, visi bijām špīleri un drīz vien Staļina rajona skatē paņēmām pirmo prīzi.

Pēc akadēmijas Spalviņ' Jānis mani savāca uz Kauguriešiem, kad viņš pārņēma Signāla vadību, kopā ar pārējiem iekļāvāmies tajā.

Ko tu vari teikt par 33 gadiem Signālā?

Nu, forši! Man jau tā ragu muzicēšana patikusi no bērna kājas, tas ir jājūt - zaļumballes romantika vai ausij tīkams koncerts - to tā nevar izstāstīt.

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
11. Septembris, 2010

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Ko jūs vēlētu valstij nākamajos 100 gados?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31
 
 
 
 
 
 
 

Partneri