Vienkārši šķita, ka tā jādara
Tā kā palīdzību sniedzošie dienesti nevar būt klāt katram cilvēkam, daļu atbildības nesam mēs, pārējā sabiedrība. Līdzatbildīgs, drosmīgs un pašaizliedzīgs viennozīmīgi ir talsenieks ANDRIS GRUNDMANIS, kurš vairākkārt palīdzējies svešiniekiem, kuri nonākuši nelaimē.
27 gadus vecais Andris ikdienā strādā uzņēmumā "Talce" par mehāniķi. Tuvi un tāli pie viņa griežas pēc palīdzības, arī intervijas laikā puisis saņem neskaitāmus telefona zvanus, pēc kuru noklausīšanās jāsecina – bez viņa laikam nevar iztikt. Acīmredzot viņam tāds liktenis. Ne velti teic, ka Dievs cilvēkam uzliek uz pleciem tik, cik viņš var panest.
Andris var panest daudz. Ļoti daudz. Viņš pašaizliedzīgi palīdzējis divos ugunsgrēkos cietušajiem, autoavārijā cietušam vadītājam un reiz arī kādam ledū ielūzušam makšķerniekam.
Talsenieks stāsta par pēdējo gadījumu, kas notika šovasar Valdgales pagastā naktī no 11. uz 12. jūniju. "Biju devies medībās. Kad braucu mājās, pie kādas saimniecības manīju dūmus. Piebraucu tuvāk un redzēju, ka kūtij deg jumts. Tā kā durvis bija puspavērtas, varēja redzēt, ka iekšā ir daudz govju. Uzreiz izsaucu ugunsdzēsējus un nobraucu malā auto, lai tas netraucē dienesta mašīnām. No mājas pusapģērbts izskrēja saimnieks, pēc tam arī divi strādnieki. Bija jāsāk kaut ko darīt! Teicu strādniekiem, lai vispirms aizbrauc traktoru, kas stāvēja blakus kūtij, jo tāda tehnika maksā ļoti dārgi. Tas bija bīstami, jo no jumta visu laiku atdalījās diezgan lielas plāksnes un krita lejā. Kad vīrs iekāpa traktorā, tajā iekrita viena plāksne, bet veiksmīgi izdevās izspert degošo gabalu ārā. Pēc tam teicu, ka vajag glābt lopus, un tajā brīdī visi laikam attapās, jo bija redzams, ka cilvēki ir šoka stāvoklī. Vīri aizskrēja uz kūts otru galu, lai dzītu ārā dzīvniekus, jo šai pusē tas nebija iespējams liesmu dēļ. Apgāju apkārt kūtij un redzēju, ka vienā daļā ir tikai teļi. Ierāpos pa logu un sāku dzīt tos ārā. Lielākā daļa paklausīja un izskrēja, bet daži bija nobijušies, tāpēc nācās viņus vilkt ārā aiz ausīm. Izcelt neizdevās, jo bija smagi un satraukti. Kad glābu pēdējo telēnu, aiz viņa jau sāka krist lejā šīferis," atminas Andris.
Kad lopiņi bija izdzīti, ieradās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki un sāka dzēst liesmas. Jaunieša sirdi piepildīja prieks, ka ugunsgrēkā bija izdevies izglābt 130 govis un jaunlopus. Bojā aizgāja septiņas govis, nodega arī kūts 300 kvadrātmetru platībā. No liesmām nosargāt izdevās atlikušo ēkas daļu 1100 kvadrātmetru platībā.
"Kāpēc palīdzēju? Nezinu, vienkārši šķita, ka tā jādara. Protams, šādās situācijās būtiski arī domāt ar galvu, nevar ķert un grābt. Palīdzot citiem, jūtos gandarīts. Nezinu, no kurienes šāda apziņa. Iespējams, no mammas. Arī viņa vienmēr centusies citus atbalstīt. Ja redzi, ka kādam vajadzīga palīdzība, tā ir jāsniedz, nevis jāskatās, kā cits mokās un cīnās. Tā ir cilvēcīga norma. Tie, kuri to nesaprot, bet otru tikai pagrūž, laikam neapjauš, ka dzīvē viss nāk atpakaļ. Nekādā gadījumā nedrīkst darīt labu, lai saņemtu kaut ko pretī. Nevajag kautrēties, bet uzdrošināties un palīdzēt," ir pārliecināts A. Grundmanis.
"Ja redzi, ka kādam vajadzīga palīdzība, tad tā ir jāsniedz, nevis jāskatās, kā cits mokās un cīnās. Tā ir cilvēcīga norma," uzskata talsenieks Andris Grundmanis. Daiņa Kārkluvalka foto