Vēstule Simjūda tirgus organizatoriem

Amatnieki nav naski uz šāda veida publiskām pārdomām, kā jau latvieši kopumā. Vieglāk ir pasēdēt virtuvē un paburkšķēt. Skaļi taču mēs par to nerunāsim.

Vai tiešām mums, kuri rada un gatavo patiesi visu savām rokām, ir jāstāv kopā ar Ķīnas un poļu lētā gala sūdiem, es, protams, atvainojos par rupjību! Saprotu, ka katrai lietai ir savs pircējs, bet tad sadaliet šīs zonas, tas nav nemaz tik grūti, ir daudz pozitīvo piemēru Latvijas pilsētās — Liepājā, Ķekavā, Ogrē. Lai Ķīnas, Polijas un Lietuvas preces ir kādā atsevišķā vietā un amatnieki atsevišķi. Es jūs arī ļoti labi saprotu, ka jums ir daudz klapatu, rīkojot šādus pasākumus, un tas nav nemaz jūsu pienākums, to katru gadu muzeja darbinieces skandina ik rītu, cik viņām ļoti riebjas šī tirgus organizēšana. Bet man tas arī nav jāklausās, esmu ieradusies Valmierā un tikai gribu zināt vietu, kura man ir ierādīta. Tas nekas, ka papīrā sazīmētais un reāli uz ielas ierādītais atšķiras kardināli!

Bet, ja man jāstāv blakus ĪSTĀM VILNAS segām par 7 līdz 30 eiro, Centrāltirgus zeķēm, čībām par 2 eiro, lupatām, rejošiem Ķīnas sūdiņiem, auto rezerves daļām utt., MAN KĀ AMATNIEKAM TAS IR PAZEMOJOŠI!!!!

Ir vienreiz laiks par to sākt runāt! Vai tas tiešām dara godu jūsu pilsētai? Vai šī ir tā tradīcija, ko vēlamies saglabāt un nodot arī saviem bērniem, kuri apmeklē gadatirgu kopā ar vecākiem?

Simjūda tirgus norisinās Valmierā jau 22. reizi. Vai šis ir tas, ko vēlamies rādīt arī pie mums atbraukušajiem viesiem no ārvalstīm? Viņi, maigi izsakoties, ir vieglā šokā un neizpratnē par mūsdienu Latvijas ražojumiem, jo tā taču tas visur tiek pasniegts — lietišķās mākslas gadatirgus!

Es saprotu arī to, ka ir notikusi sava veida cilvēku degradācija, jo viņam šķiet pieņemami nopirkt sintētisku Ķīnā taisītu cepuri par 5 eiro, kura savelsies un izšķīdīs pēc pirmās mazgāšanas, un, atnākušam līdz Latvijas ražotājam, kuram visi adījumi ir no sertificētas, īpaši bērniem piemērotas merino vilnas, cena 17 eiro liekas kosmoss. Tāpat arī viss pārējais, ko radām un gatavojam, šajā visapkārt valdošajā zampā pazūd un nonivelējas.

Varbūt ir laiks pacelt mūsu vērtības latiņu augstāk un pie tās arī turēties? Tās manas subjektīvās pārdomas, piedošanu, ja aizskāru jūs, bet tiešām bija skumji. Paldies arī par organizēšanu un cenšanos radīt svētkus no nekā! Esmu jūsu tirgus dalībniece jau 6 gadus, bet šī laikam bija mana pēdējā reize!

Ar cieņu,

Ingrīda Ceple

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Atbilde Ingrīdai Ceplei un citiem amatniekiem

Labdien!

Arī mums Valmieras muzejā pēc Simjūda tirgus ir lielas pārdomas, un tās lai kalpo arī Jums kā atbilde uz vēstuli. Situācija kā lavīna briest jau gadus piecus – desmit (kā redzu pēc tirgotāju diskusijām FB — ne tikai Valmieras tirdziņā). Ticiet, arī mums nepatīk tas, kas šobrīd tiek likts uz daudzu tirgotāju galdiem. Tas attiecas ne tikai uz klaji redzamajiem Ķīnas bimbuļiem.

Pirms 22 gadiem muzejs lēma par senas tradīcijas iedzīvināšanu, atjaunojot vēsturisko Simjūda tirgu oktobrī kā pēdējo lielo tirgošanos Ziemeļvidzemē pirms ziemas. Vēsturiska pasākuma atjaunošana, vēlme atbalstīt seno amatu prasmju saglabāšanu, amatniecību un mājražošanu bija tas pamudinājums, lai Valmieras muzejs rīkotu šos tirgus. Pirms pārdesmit gadiem bija jāpūlas, lai ar tirgotājiem piepildītu piecas reizes mazāku laukumu. Pamatā visiem, kas pieteicās, bija roku darba izstrādājumi un lietišķā māksla (un neviens neko necentās iešmugulēt).

Tagad... citi laiki, citi tikumi. Lai Jūs saprastu, kā veidojas tirgus piepildījums, — nedaudz no mūsu virtuves. Tirgus nolikums paredz, ka pieteikšanās tiek uzsākta vienu mēnesi iepriekš. Reģistrējam ar elektronisko pieteikšanās anketu, kurā tad arī ir jāuzrāda sortiments (jāuzskaita tirgojamās preces, jānorāda, vai pašu ražojums, vēlams pievienot vizualizācijas utt.). Tiem, kuru piedāvājums neatbilst mūsējam, uzreiz atsakām. Arī sektoros mēs dalām — izdalot atsevišķi amatniecību un mājražošanu, pārtikas preces un rūpnieciski ražotas preces. Laukumos ievietojam pieteikšanās secībā. Protams, Valmieras muzejs iepriekš nerīko tirgotāju preču komisionēšanu, kā to dara Brīvdabas muzejs (un ar visu to arī viņiem ir problēmas, kā komentēja ilggadējs kokamatnieks, tur arī pilns ar pārpirkto poļu, ukraiņu un lietuviešu preci).

Tad varbūt sauksim lietas īstajos vārdos, jo situācijai kājas aug nevis no galvas, bet anatomiski pavisam no citas vietas. Godātie amatnieki, varbūt pienācis laiks atcerēties, ka pastāv arī godaprāts. Tie dažādo pilsētu un novadu organizatori, kas organizē tirdziņus, pat, ja pirms tirgus rīkos preču atlases ar komisiju (Brīvdabas muzejs), vai brauks uz mājām pārbaudīt, ko katrs amatnieks ražo (Straupes tirdziņš), — tāpat nespēs garantēt, ka tirgus dienā uz jūsu galda neatradīsies iepirkta produkcija no blakus valstīm. Tad sāciet godprātīgi aizpildīt pieteikuma anketas, norādot, ka Jānim ir tikai iepirktie pinumi no Ķīnas (zeķes, cimdi, cepures, siers vai kūpinātā gaļa,utt.), bet Pēterim puse savējie un puse no Ukrainas un Lietuvas. Jo tavu brīnumu — anketās visiem mājražojumi no Latvijas, bet tirgus dienā uz galdiem pavisam cita aina. Apzinos, ka mums kā organizatoriem jāuzņemas vaina par to, ka nepieaicinājām policiju un neizlikām no vietas visus melotājus, kuri pēc anketu datiem, piemēram, tirgo garšvielas un koka izstrādājumus (vai līdzīgi), bet uz letes jau pieminētie Ķīnas ražojumi (bērnu mantiņas un plastmasas prece). Bet reaģēt laikus nav nemaz tik viegli, jo no rīta jāierāda vietas un jākaro ar jautājumu: kāpēc man šeit, bet viņam tur? — un ļoti agresīviem uzbrukumiem. Dalot vietas, redzam un dzirdam, cik naski tirgotāji skraida apkārt, mainoties vietām (un rezultātā tiek citā sektorā, kā gaļas tirgotājs Simjūdā, kurš pēkšņi bija iekļuvis starp tekstilprecēm). Konstatējam, ka piesakās ne uz saviem reģistrācijas dokumentiem (tādējādi iegūstot privilēģijas tirgū aizņemt nevis vienu, bet pat divas un trīs tirdzniecības vietas). Kad tirgus sakārtots, visi tirgotāji jau paspējuši uzkārtoties un tad nesankcionētā prece tiek uzlikta uz galdiem pēdējā, seko arguments, ka vairs nevar iebraukt ar auto, tiek vicināti maksājumu uzdevum, ar tekstu: es par šiem 5 metriem esmu samaksājis... Un vēl paliek jautājums: kuru tirgotāju tad izraidām un kuru ne? Jo, kā atzina mūsu eksperts, šī gada Simjūdā, piemēram, no rindas koka darinājumu piedāvātājiem tikai ¼ bija ar pašu ražojumiem, bet pārējie lepojās ar pārpirktu preci no Ķīnas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas! Un puse zeķu, šaļļu un cimdu adījumu nāca no Lietuvas tirgus! Un, ja izraidām no tirgus pārdevēju ar ķīniešu trauciņiem un lellītēm, tad ar ko atšķiras ķīniešu zeķes un pītie grozi? Pirms gadiem pieciem cīnījāmies ar zeķu pārdevējiem, mēģinot viņus nepieņemt tirgū, bet, piemēram, Baltijas Texfarm pierādīja, ka tā ir Latvijā ražota prece, un mums nav argumentācijas, lai atteiktu viņiem dalību tirgū. Šobrīd mājražotāju iekārtas un līdz ar to produkcija vairs neatšķiras no agrāk rūpnieciski ražotās.

Cienītie amatnieki, uzrādiet pieteikumos godīgi savu ražoto preci. Tad spēsim jūs sarindot atbilstoši sektoriem un nevienam — ne pārdevējam, ne pircējam — nenāksies vilties.

Atbildot uz Jūsu izteikto domu, mani Jūs ar savu vēstuli neaizvainojāt. Lieki piebilst, ka nevar pārmest tikai pircējam, ka tas degradējies. Vispirms ir degradējušies daļa pārdevēju! Un arī mums kā rīkotājiem liekas, citējot Jūs, Ingrīda, ka vienreiz laiks par to sākt runāt. Mums kā tirgus rīkotājiem priekšā stāv lēmums — varbūt vispār nerīkot šo pasākumu? Mums tas vairs nesniedz tādu gandarījumu, un liekas, tas vairs nav atbilstoši muzeja darba specifikai — saglabāt amatniecības tradīcijas un tautas mākslu. Man kā galvenajai atbildīgajai par tirgu jau vairākus gadus jāpierunā darbinieki (tāpēc arī šī viņu pieminētā frāze), kuri saka: kāpēc man viss šis samazgu spainis ir jāpacieš, kamēr no rīta sadalu vietas, bet pēc tam jāsaņem vēl kāds litrs? JO ARĪ VIŅIEM TAS IR PAZEMOJOŠI. Un tas viss tikai tāpēc, ka daļa tirgotāju grib šmaukties — ar preci, ar nesaskaņoti pārmainītu vietu, ar aizņemtu lielāku laukumu, ar izblēdītām divām vietām. Kāpēc pienākusi situācija, ka, lai sakārtotu tirgu, būtu jāpieaicina policija?

Tādas ir mūsu pārdomas.

Ar cieņu,

Valmieras muzeja direktore

Iveta Blūma