Vēlreiz par Satversmi un tās mainīšanu

Ide­ju ro­si­nā­tājs ir Lat­vi­jas pre­zi­dents An­dris Bēr­ziņš, ta­ču pa­ti do­ma par Sa­tver­smes gro­zī­ju­mu ap­sprie­ša­nu kaut kā ne­rod at­sau­cī­bu, īpa­ši po­li­ti­ķu ap­rin­dās. Vi­sa vei­da pār­kār­to­ju­mi, sa­va vei­da kos­mē­tis­kās re­for­mas, tās — jā, mums pat pie va­ras at­ro­das par­ti­ja ar re­for­mu vār­du no­sau­ku­mā, kam «pēc no­klu­sē­ša­nas» ne­pie­cie­šams kaut ko re­for­mēt. Pre­zi­den­tam at­tie­cī­gi ir vēl­me pār­ņemt ini­ci­a­tī­vu sa­vās ro­kās, tā­dēļ arī šā­da ie­ros­me.

Bū­sim jau nu go­dī­gi, mū­su Sa­tver­sme ir rak­stī­ta ci­tos lai­kos un vi­sai slik­ti at­bilst mūs­die­nu re­a­li­tā­tei. Ne­cel­sim Sa­tver­smes tē­vus svē­to kār­tā — arī vi­ņiem bi­ja šā­das tā­das in­te­re­ses, ko mi­nē­tie kun­gi veik­smī­gi ie­kļā­va valsts pa­mat­li­ku­mā. Tās vi­ņu pie va­ras eso­šie pēc­te­či veik­smī­gi iz­man­to vēl šo bal­tu die­ni­ņu. Kaut vai tāds sī­kums kā per­so­nis­kas at­bil­dī­bas trū­kums. Ie­vē­lē­ša­na pēc sa­rak­stiem pa­redz par­ti­jis­ku at­bil­dī­bu, bet par­ti­ja šo­dien ir, rīt tās nav, un arī at­bil­dēt tā īs­ti nav kam.