Vējā izkaisīta nauda
Kā nāk vasara, tā sākas runas par skolēnu nodarbināšanu. Gudri tiek spriests par jaunās paaudzes darbaudzināšanu, meklēti uzņēmumi, kur brīvlaikā skolēni varētu piepelnīties. Pieļauju, ka viss ir daudzmaz kārtībā pie privātuzņēmējiem — ja viņi tīņus pieņem darbā, tad arī prasa no viņiem reālu darbu, un galu galā jaunietis saprot, ka alga ir jānopelna. Jānopelna!
Manuprāt, pavisam citāda aina ir tajās vietās, kur — sadalīti nelielās grupiņās pa visu pilsētu — it kā strādā vismaz pāris desmiti Valmieras pašvaldības objektos nodarbināto tīņu. It kā strādā. Jo uz viņiem visiem viens pārraugs, kurš labākajā gadījumā var pāris reizes ik dienu vienā vietā uz īsu brīdi pieskriet un paraudzīt, vai strādātāji jau nav piesituši pēdu...
Lūk, mana pieredze no pagājušā mēneša, kad skvēriņā pie Karātavu kalniņa algu gaidīja, nevis strādāja puišu trijotne. Jā, apmēram astoņos ik rītu visi trīs ar divriteņiem bija klāt, lai atrādītos darbu ierādītājam, saņēma uzdevumu un... Ar to faktiski arī viss bija galā. Patiešām nezinu, ko šie dīkdieņi būtisku paveikuši vietā, kur darāmais pats acīs krīt: daudzviet gar dzīvžogiem biezā slānī vēl pērnā rudens lapas, sen nelīdzinātie grantētie celiņi lietus straumju izvagoti, puķu dobes aizaugušas...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv