No ziepju trauka līdz nopietnai aparatūrai. EDUARDS OZERINSKIS stāsta par savu attīstības ceļu mediju lauciņā. Par to, kā videospēļu ierakstīšana un montēšana var pārvērsties par profesionālu izaugsmi video veidošanā, kas ir ne tikai lielisks, ar mākslu saistīts vaļasprieks, bet arī darbs, ar ko pelnīt naudu.
Pērn dažas no Valmierieša publikācijām bija veltītas Pirmā pasaules kara sākumam, tā norises pirmajiem mēnešiem Valmierā un Valmieras apriņķī. Īsumā atgādināšu iemeslus militārajam konfliktam: ieganstam izmantoja Sarajevas atentātu 1914. gada 15. (28.) jūnijā, kad Bosnijas serbs Gavrila Princips Sarajevā nogalināja Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinandu. Reaģējot uz notikušo, Austroungārijas valdība 10. (23.) jūlijā nekavējoties nosūtīja Serbijas valdībai ultimātu. Nosacīto 48 stundu laikā saņemtā atbilde Austriju neapmierināja un 12. (25.) jūlijā abas valstis izsludināja mobilizāciju. Trīs dienas vēlāk, 15. (28.) jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai. Nu spiesta izlēmīgi rīkoties arī Krievija, 17. (30.) jūlijā izsludinot vispārējo mobilizāciju, jo tai savukārt pieteikusi karu Eiropas lielvalsts — Vācija.
Nu jau labu laiku Miķelis ir pilnīgi pārliecināts, ka bērni šajā pasaulē uzrodas un dienas gaismu ierauga ne vairs vienkārši — pilnīgi plikiņi un kā no mātes miesām nākuši, bet gan jau aprīkoti ar vismaz vienu, reizēm pat uzreiz divām ekstrām: ir tādi, kuri dzimst ar mobilo telefonu rokās, arī tādi, kuriem jau dzeramā ūdens pudelīte ķepā, bet īpaši advancētajiem ir i viens, i otrs papildaprīkojums, no kura, saprotama lieta, viņi nešķirsies līdz pat pašam pēdīgajam elpas vilcienam...
Ar motoru rūkšanu, trimmeru dūkšanu un vīstošas zāles smaržām aizčab laiks, kad Valmierā ne visās pļaviņās un graviņās pie teikšanas bija sakoptība. Nu jau dažviet pat jāsāk domāt, vai netiek pļauts pārāk bieži, jo dažai zālienei jau pietuvojusies izkalšana. Kā jau dziļi nacionāla pilsēta esam tikuši vaļā ( vai vismaz cenšamies sevi par to pārliecināt) no tādas tautiskajiem zālājiem svešas sugas kā latvānis.
Šī vasara neierastāku izjūtu cienītājiem piedāvā ne vienu vien citus gadus nepieejamu iespēju. Piemēram, šobrīd ūdens līmenis Gaujā ir tik sekls, ka var izbrist cauri vai visai pilsētai, pat neizkāpjot no upes. Viendien arī es bridu no Vanšu tilta pret straumi augšup līdz pat Stāvo krastu krācītēm. Ne jau gluži tāpat, bet kaut vai gribētos atrast vizuļus un citus mānekļus, ko pavasara pusē Gaujā spiningojot pie baļķēniem un čakārņiem esmu atstājis. Brienot dažus pat atradu. Gan ne savējos, bet citu pazaudētos...
«Esmu valmieriete visā savā būtībā,» stāsta JOLANTA PINKULE. Ikdienā viņa strādā «Medus veikalā», bet brīvajā laikā nodarbojas gan ar adīšanu, palīdzot dizainerei Baibai Ripai īstenot dažādas idejas, gan arī kopā ar vīru Māri dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā «Savieši».
Viņai piestāv cepures — joprojām arī tagad, cienījamos gados. Domu enerģijas arī gana un vēl pārpārēm, — par fiziskajām kaitēm cenšoties nedomāt, valmieriete DAINA KRĒPAUSE ikdienas gaitās paspēj būt gan pašas dārzā, gan tirgū ar to, kas pļavā, mežā un dārzā. Bet daudziem valmieriešiem, un ne tikai, viņas vārds jau ilgus gadus saistās ar sabiedrisko darbību: Krēpause vada Valmieras politiski represēto biedrību kopš tās dibināšanas 1989. gadā.
Kas jauns it kā nesenajos, tomēr jau tik tālajos un piemirstajos laikos, tā nodomāju un dodos dokumentēto atmiņu klejojumos pa Valmieru padomju laikos. 1977.gads bijis ievērojams ar oktobra revolūcijas 60. gadadienas atzīmēšanu. Protams, daudziem tie bija patiesi svētki, bet ļaužu vairumam tika prieks par pāris brīvdienām un oficiālo daļu noslēdzošajiem sarīkojumiem.
Sveiciens pavasarīgi rudenīgajā jūlijā! Šoreiz atdodu parādu — solītās Valmieras koka darbu meistara Pētera Priedīša cirvja un nazīša bildes. Paldies Pētera mazdēlam Viesturam, kurš man abus šos simtgadīgos, bet ļoti labi saglabājušos vectēva ikdienas darba rīkus (arī nazīti!) atnesa uz fotosesiju!
Šoreiz uzmanība tiks pievērsta Valmieras pilsētas pašvaldības mežiem. Ja kādu no jums skar tālāk rakstītais, tad uztveriet to kā pirmo atgādinājumu. Tad sekos rakstīts atgādinājums un, neveicot nekādu darbību, pēc Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa attiecīgā panta var sekot pārkāpuma protokols.
Par spīti pelēkajam un nomācošajam laikam, kas šogad ietiepīgi nevēlas ļaut karstā gadalaika svelmei vaļu, vasara jau ir pilnbriedā. Par to liecina ne tikai zaļojošā daba, bet arī novērojamais klusums pilsētā. Ne viens vien jaunietis devies vasaras brīvlaikā atpūsties. Tomēr netrūkst darba rūķu, kas vasaru aizvada, pilnveidojot sevi. Savā pieredzē dalījās skolniece, Jauniešu ideju laboratorijas biedre SIMONA ŠMIDTE un nule augstskolu pabeigusī ANETE GLUHA.
Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants vēstures avots – celtniecības amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, vērtīgs papildinājums jau apkopotajai informācijai par amatnieku biedrību. Laika zoba balinātajā burtnīcā — ziņas par sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrības paspārnē, līdz 1942. gadam. Dažu lapu klades beigās trūkst. Vērtīgais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucītāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aiziešanas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktīvs, 20. gadu sākumā mācījies jaundibinātajā Valmieras mūzikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī un 30. gadu beigās aktīvi darbojies amatnieku biedrībā.
Situācija vienkārša un ikdienišķa – cilvēks iebraucis Rīgā kādās tur darīšanās, bet starplaikā iegriezies nelielā krodziņā tā kā pusdienas paēst, tā kā kādu alus kausu iedzert un laiku nosist.
Tikai vasarā tā īsti sākam apjaust, cik atšķirīga var būt arī sēdēšana. No tās sēdēšanas, pie kādas esam pieraduši ziemā teātru un klubu krēslos, kafejnīcās, vai gluži vienkārši mājās uz ērta dīvāna televizora priekšā, vasarīgā sēdēšana atšķiras būtiski. It sevišķi Valmierā.
Mājas. Māju sajūta. Manas mājas. Mūsu mājas. Dzimtās mājas. Daudz emociju, atmiņu, pārdzīvojumu un asociāciju daudziem Latvijas iedzīvotājiem izraisa šie vārdi. Jā, noteikti ir cilvēki, kuriem nav māju izjūtas, kuri auguši īrētās istabelēs, dzīvo daudzstāvu 602. vai 119.sērijas «strazdu būrīšos», pievarējuši eiroremontu un jūtas labi. Kāpēc gan saspringt par vietu, kurā nav dvēseles, nedzīvo mājas gariņš un kaimiņu vārdus nezinām gadiem ilgi? Es saprotu, pat pieņemu, ka svarīgs ir jumts virs galvas, laba satiksme un normāla īres nauda. Šoreiz stāsts ir par cilvēkiem, kuriem bija, ir vai būs mājas. Par mājām ar mūžīgi čīkstošiem vārtiņiem, pagalmu, lapeni, uzmācīgiem vīnogulājiem uz sienām un ģerānijām verandā. Stāsts ir par cilvēkiem, kuri ir saimnieki. Saimnieki savā zemītē, savās mājās, savā dzīvē. Vismaz tādi grib un cenšas būt.
Jau zināmu laiku Miķeli īpaši neuztrauc lielas rakšanas Valmierā, jo parasti šādi pazemes atvēršanas un aizvēršanas procesi, lai cik ilgi tie ievilktos, rezultējas ar kaut nelielu, tomēr uzlabojumu valmieriešu ikdienā: varbūt kāds beidzot tiek pie īsteni tīra dzeramā ūdens, varbūt kāds pēc gadu desmitiem ilgas jošanas sētā uz sauso hauzīti tagadiņ pa lielam un pa mazam var nokārtoties siltumā un vēl ar brangu ūdens pēcšprici... Tas taču labi, pat lieliski, mīļie valmierieši! Tomēr ne visur...
Šo baltmetālā vizošo skulptūru valmierietis, tolaik vēl pavisam sava radošā ceļa sākumā esošais tēlnieks Ginters Krumholcs izveidoja pirms gandrīz 15 gadiem. Ilgāku laiku tā visai nepretenciozi atradās pilsētas Uzvaras laukumā, bet šovasar skulptūra ar nosacīto apzīmējumu eņģelis ieņēmusi patiešām redzamu vietu Rīgas ielas rotācijas aplī krustojumā ar Vaidavas un Sloku ielu un faktiski iezīmē savdabīgus vārtus visiem Valmierā no galvaspilsētas puses iekšā braucošajiem.
SIGNE KRŪZKOPA šovasar absolvējusi Vidzemes Augstskolu, iegūstot bakalaura grādu žurnālistikā, un sākusi darbus ziņu aģentūrā LETA.
Vai Latvijā atkal būs ekonomiskā krīze? Naivs jautājums. Būs, kur nu paliks! Sporta terminoloģijā runājot, ekonomiskās sacensības turnīrā, mūsu izcīnītā vieta atbilst mūsu potenciālam. Plāns komandas budžets, vāja komandas sadarbība, neveiksmīga treneru izvēle, un korupcijas ēna spēļu totalizatorā veido negatīvu spēļu bilanci. Treknie gadi vai pēckrīzes atdzimšana ir tikai tāds ES fondu vitamīnu un starptautisko aizdevēju dopinga rezultāts. Mūsu vieta ir otrajā līgā. Varam parādīt labu spēli, varam dažkārt uzvarēt, bet augstākā līga ir rezervēta citiem. Pie tā jāpierod.
Nekas viņu nav tik spēcīgi uzrunājis kā jūra. Tās plašums, vējš. Jūra ir valmierieša ĒRIKA TOMSONA ilgošanās. Reiz piepildīta, bet tad mirklī aprauta. Viņš izlolojis un piepildījis arī sapni par ģimeni. Kopā ar sievu Ainu uzaudzinājis divas meitas — Daci un Daigu, kurām tepat pilsētā, vienā zemes placī, uzcēlis katrai pa mājai. Ērikam ir vēl kāds sapnis. Ja likteņa dzirnas mals tāpat kā vēlas sirmā pārcēlāja sirds, tad viņš sagaidīs Latvijas simtgadi. Un tad pēc pusotra mēneša, pašā gadu mijā, nosvinēs savu 100. dzimšanas dienu. Zinām taču, ka nekas nav neiespējams, ja cilvēks ko patiesi vēlas.