Valmieras muzejā — Dievturības idejas glezniecībā

- 13.Aprīlis, 2017
Pilsētās un novados
Laikrakstā

19. gadsimta sākumā un vidū, kad Eiropā tika izdoti vairāki pētnieciski darbi, tostarp F. Šlēgeļa sniegtais «Par indiešu valodu un zināšanām» un J. Grimma ģermāņu mitoloģijas rekonstrukcija, arī latviešiem, apzinoties sevi kā nāciju, dabiski radās vēlme izpētīt savu izcelsmi, garīgās pasaules un tautas veidošanās mijiedarbību.

Žurnāls «Mājas Viesis» publicēja J. Alunāna rakstu, kurā minēti ap 20 dievību vārdi; vēlāk Auseklis šo sarakstu papildināja. Jāievēro, ka tie bija pirmie mēģinājumi savu sakņu meklēšanā, tāpēc nacionālās atmodas apstākļos autorus (arī J. Lautenbahu- Jūsmiņu, A. Pumpuru u.c.) lielākoties vadīja vēlme pretstatīt tos esošajam svešajam, saviem dieviem piešķirot hronikās minētus (sic! — tās rakstījuši svešie!), no prūšiem patapinātus un pat pašu izdomātus vārdus.

Pagājušā gadsimta pirmajā ceturksnī nekristīgu draudzi centās izveidot Jelgavas skolotājs J. Lecis; inteliģences pulciņā «Kamols» notika spraiga domu apmaiņa, uz kāda pamata balstāma turpmākā reliģiskā ideja — uz pasaules reliģiju elementu sintēzes (E. Meklers), jaunas filozofiskās sistēmas (V. Reiznieks), senās latviešu reliģijas atjaunojuma (E. Brastiņš) vai kristietības latviskošanas modeļa, ko piedāvāja mācītājs J. Sanders. Arī Rainis studēja kristietību, Austrumu reliģijas un folkloru, saprotot, ka nepieciešamas reformas. Šajos pārmaiņu meklējumos, jāsaka, Dieva padomu uztvēra E. Brastiņš un K. Bregžis, divdesmito gadu otrajā pusē dibinot dievturu kopienas, kuru reliģiskā cilme ir tautas senais dainu un tradīciju pūrs.

ILUSTRĀCIJA. Niklāvs Strunke. 1920. gads. LNMM kolekcija.


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru