Uzvarētāju atbildība

Vi­si ba­la­mu­tes kļūst lie­li va­ro­ņi, ja dro­ši zi­na, ka cī­ņai, uz ku­ru vi­ņi tik bra­ši ai­ci­na, ir jau ga­ran­tēts re­zul­tāts. Ja ta­jā bū­tu mi­ni­māls risks ko zau­dēt, tad mū­su mu­di­nā­tā­ju ko­ris, ti­ciet man, iz­rā­dī­tos stip­ri šķid­rāks. Pro­tams, tad tas ska­nē­tu arī pa­tie­sāk. Pie­mē­ram, ja no kā­das mā­jas Kal­pa­ka bul­vā­ra un An­to­ni­jas ie­las stū­rī tik­tu do­ti ne­dip­lo­mā­tis­ki mā­jie­ni, ka aģi­tē­ša­na pret div­va­lo­dī­bu va­rē­tu tikt uz­ska­tī­ta par kai­mi­ņu nā­ci­jai ne­drau­dzī­gu žes­tu, iz­da­rot at­tie­cī­gus se­ci­nā­ju­mus kaut vai par vī­zu (ne)pie­šķir­ša­nu. Es ne­va­ru no­piet­ni uz­tvert sa­cen­ša­nos par to, kurš ska­ļāk iz­kliegs «Vi­si uz re­fe­ren­du­mu!». Īpa­ši pēc tam, kad «iet un pa­rā­dīt krie­viem» sa­bied­rī­bu mu­di­nā­ja kā­das val­dī­bas par­ti­jas ak­tī­vists, ko vēl ru­de­nī kā­da biz­ne­sa se­mi­nā­rā dzir­dē­ju ku­ļam tuk­šus sal­mus: rie­bī­ga­jos rie­tu­mos mums, lat­vie­šiem, ar sa­vām pre­cēm ne­esot kur mek­lēt, tur mūs ne­viens ne­gai­dot un ne­sa­pro­tot, bet to­ties ar krie­viem mums vie­no­jot ko­pē­ja men­ta­li­tā­te, ko­pī­ga pa­gāt­ne... La­bi tā­dam cil­vē­kam - gra­mo­fo­nam, viņš vien­mēr pro­tas at­ska­ņot at­tie­cī­gā brī­dī po­pu­lā­ru mel­di­ņu.