Tiecoties pēc ideāla
Jauktā kora Valmiera mākslinieciskais vadītājs MĀRTIŅŠ KLIŠĀNS eksāmenu laikā nav tik vienkārši notverams par pāris minūtēm garākai sarunai, jo jāvērtē gan Doma skolas audzēkņu, gan Mūzikas akadēmijas studentu mācību gadā paveiktais. Tomēr pēc kopkora mēģinājuma Vidzemes koncertzālē Cēsīs viņš labprāt piekrīt iztaujāšanai, lai gan turpat blakām atrodas tēti nogaidījušies mazie ķipari un viņu māmiņa.
Kā cēlusies muzikālā Klišānu dzimta?
Mans vecaistēvs no tēva puses dzimis Sēlijā, Dignājā — Daugavas otrā krastā pretī Līvāniem. Visu mūžu vadījis vietējo pūtēju orķestri, labojis instrumentus, rakstījis notis un bijis ļoti interesanta personība. Atceros, kā viņu slavēja par to, ka astoņdesmit gados vēl varēja nospēlēt trešās oktāvas do, kas trompetistam ir nopietns sasniegums. Nākamā paaudze — mans tēvs Jānis Klišāns — trompetists un tēva brālis Arvīds — mežradznieks. Mana mamma beigusi kordiriģentus, mana māsa Mūzikas akadēmiju absolvējusi kā pianiste, tā ka mūzika mani pavadījusi visu bērnību, jo diendienā, dzīvojot Rīgā 16 m2 istabā Pārdaugavā, kur vismaz četras stundas dienā skanēja trompete un pārējo laiku klavieres, nekādas lielas iespējas izvēlēties ko citu man nebija.
...tātad mūziķa karjeras izvēle bija apzināta jau no paša sākuma...
Protams, ka tajā laikā tie, kas izlemj, ir vecāki, lai gan sākumā mani sūtīja 4. vidusskolā, kura bija ar angļu valodas novirzienu. Tikai tad, kad mammas kursabiedrene Anita Šalha pārliecināja, ka mani obligāti jāved uz Dārziņiem (Emīla Dārziņa speciālo mūzikas skolu), mani arī aizveda, un tā es tur paliku. Mācoties dažbrīd bija doma pievērsties čella spēlei, trompetei un tādā garā, tomēr beigu beigās paliku kora klasē, stājoties uz diriģenta takas.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv