Studenti ir jāciena

Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?

Lai to salīdzinātu, man noteikti vajadzētu padzīvot citās pilsētās, jo, sākot no pirmā kursa, kad iestājos Latvijas Universitātē, dzīvoju Rīgā. Pa vasarām mēdzu būt arī Jūrmalā vai arī pie radiem Rēzeknē, bet citās pilsētās, piemēram, Liepājā, esmu bijusi tikai ekskursijās. Valmiera ir ļoti sakārtota, atjaunota, sakopta un izremontēta pilsēta. Kad notika remonti, gods un slava Valmieras iedzīvotājiem, jo uzņēma to visu ar sapratni. Noteikti arī jāizceļ jaunais tilts un tas, ka Valmiera ir sportiska pilsēta. Runājot par to, kas atšķir Valmieru no citām pilsētām, varētu teikt — ja Valmieru ierindojam deviņu republikas pilsētu vidū, tad iedzīvotāju nacionālā sastāva ziņā tā ir ļoti viendabīga un izteikti latviska pilsēta. Man patīk tas, ka Valmiera ir spējusi saglabāt ražošanas nozari un tai gatavot arī kadrus. Tas mūsdienās ir ļoti svarīgi, jo ir ilgtspējas un dzīvotspējas indikators. Šajā ziņā potenciāls un iestrāde Valmierai ir ļoti laba. Vēl man patīk Valmieras domes vadības komunikācijas maniere. Esmu ievērojusi, ka pilsētas vadība — gan iepriekšējais mērs Inesis Boķis, gan tagadējais Jānis Baiks — apzinās augstskolas studentu un pasniedzēju nozīmi un viņu vērtību pilsētai.

Kura ir jums mīļa vieta Valmierā, kāpēc?

Pati neesmu no Valmieras, šeit braucu tikai strādāt, tādēļ man ļoti patīk Vidzemes Augstskolas bibliotēka, īpaši lasītavas. Man ļoti patīk sakārtotā vide un skats, kas paveras bibliotēkas logos, tas padara grāmatu lasīšanu skaistāku. Kad mūsu fakultāte vēl bija Tērbatas ielā un darbs pārsvarā bija tur, diezgan bieži mēdzu iegriezties tirgus paviljonā, kur ir laba vietējās produkcijas izvēle. Varu minēt, ka ļoti patīk pusdienot kafejnīcā «Bastions» vai, ja ir kāds svinīgāks gadījums, tad restorānā «Rātes vārti». Tur ir tāda pievilcīga, garšīga un, kā mēdz teikt, patērētājiem draudzīga vide.

Kā nonācāt Vidzemes Augstskolā?

Varētu teikt, ka gadījuma dēļ, jo pēc Latvijas Universitātē nostrādātajiem vairāk nekā 30 gadiem man beidzās ievēlēšanas termiņš un uz nākamo termiņu izšķīros nepretendēt, atbrīvot vietu jaunai paaudzei. Tad es saņēmu vairākus darba piedāvājumus, tajā skaitā arī no tālaika politikas nodaļas vadītājas Vidzemes Augstskolā — Daces Jansones, ar kuru es jau Latvijas Universitātē biju strādājusi kopā. Viņa teica, ka būtu jālasa tie paši kursi, kas Universitātē, bet četru gadu posmā. Vidzemes Augstskola saglabāja man iespēju pasniegt šo kursu līdzās tādiem kursiem kā «Politikas analīze» un «Politiskais process». Saprotams, ka saturs katru gadu jāatjauno, tomēr nebija jāsāk no pašiem pamatiem. Esmu pateicīga kolēģiem un liktenim par pavērušos iespēju. Domāju nostrādāt ar studentiem sešus ievēlēšanas termiņa gadus un beigt darba karjeru, bet dzīve sagrozījās citādi. Jau 2006. gada rudenī ViA rektore Vija Daukšte palūdza mani uzņemties maģistra studiju programmas vadību publiskajā administrācijā. 2008. gadā radās ideja, ka ir jāmainās, jāatver jauna maģistra studiju programma «Pārvaldība un komunikācija». Mans izaicinājums un pienākums 2008. gadā bija sagatavot jauno programmu akreditācijai. Tie, kas to ir darījuši, saprot darba apjomu un slodzi. Izdevās. Programma arī pašlaik funkcionē.

Šobrīd esmu ievēlēta arī kā ViA HESPI vadošā pētniece. Šīs laiks man izrādījās visai produktīvs arī pētnieciskajā darbā. 2014. gadā nu jau HESPI direktore Agita Līviņa uzskatīja, ka man jāuzņemas vadīt otru projektu EKOSOC-LV ietvaros, kurā iekļauti pētnieki no trim augstskolām un kurš jau tuvojas noslēgumam. Pašlaik gatavojam izdošanai autoru sagatavotas sadaļas kopdarbam «Sociālās politikas transformāciju līkloči». Izsekojām pārmaiņām rīcībpolitikas laukā no 2014. līdz 2018. gadam. Esmu sarakstījusi sadaļas par sociālās politikas aktualitātēm vairākās grāmatās Latvijā un arī ārzemēs publicētai grāmatai «The Handbook of European Welfare Systems» (2009) un «Challenges to European Welfare Systems» (2016).

Kādam ir jābūt pasniedzējam, lai par viņu teiktu — augstas raudzes?

Pasniedzējam noteikti ir jāciena studenti! Kad lasīju lekcijas un vadīju semināru nodarbības, man bija svarīgi visus studentus iesaistīt darba procesā. Izdomāt, kā kursu padarīt saprotamu, vajadzīgu, stimulēt studentus lasīt, meklēt materiālus, analizēt, salīdzināt, ieraudzīt lietu kopsakarību. Lai no studiju procesa būtu sausais atlikums, lai sarežģītie sabiedrības procesi kļūtu saprotamāki. Te es saskatu savu pasniedzējas misiju. Studenti ir gan jāuzmundrina, gan jākritizē. Vienaldzība man nav pieņemama.

Kas jūs iedvesmo un motivē?

Sociālā politika ir XX gadsimta fenomens. Jo tieši tad kļuva acīmredzama sasaiste starp ekonomikas produktivitāti un darbinieku izglītību, veselību, nodrošinātību. Sociālā politika nav tikai resursu pārdale par labu likteņa pabērniem, tai ir vairākas funkcijas, viena no svarīgākajām — investēt cilvēkos. Jo tieši šim investīciju veidam ir vislielākā atdeve. To, piemēram, lieliski saprata viens no Latvijas veiksmīgākajiem starpkaru posma uzņēmējiem — «Rīgas auduma» īpašnieks Roberts Hiršs, kura uzņēmumā bija gan attīstīta personāla regulāra izglītība, kvalifikācijas celšana, gan kultūras pasākumi bērniem un ģimenēm, ekskursijas utt. Cilvēkam ir svarīga gan alga, gan attieksme. Jo tikai tad var sagaidīt arī lielāko atdevi ekonomikā.

Kas jums ir šībrīža lielākā aktualitāte?

Pabeigt projekta darbus. Uzturēt sevi puslīdz pieklājīgā fiziskā formā. Censties sekot jaunumiem profesionālajā laukā.

Un ārpus darba?

Noteikti jau pieminētā sevis uzturēšana formā. Kādreiz tās bija pastaigas, tagad kustību traucējumu dēļ tās sanāk veikt retāk. Atklāju, ka puķēm patīk augt manās mājās. Reizēm palasu kādu labu grāmatu. Protams, nevar aizmirst par draugiem un radiem, jo nāku no kuplas Latgales ģimenes, kuras atbalstu izjutu visu savu mūžu gan bēdās, gan priekos.

ASOCIĒTĀ PROFESORE. Feliciana Rajevska: atklāju, ka puķēm patīk augt manās mājās. Foto no personiskā arhīva