21. Septembris, 2018
Vārda dienu svin: Matīss, Modris, Mariss

Stāvo krastu tuvošananās pilsētai

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Satraukšanās par Gaujas Stāvo krastu nemitīgo graušanu valmieriešos atsākas vai ik  pavasari. Kad aizskrien aprīļa pali un aizdrāž brāzmainie vēji, nākas vien noskatīties, ka atkal un atkal kāda stāvāka smilšu krauja ir nobrukusi, vai arī, līdzi paņemot  pamatīgu krasta daļu, nogāzušās pietiekami staltas, ar stiegrotām saknēm līdz pat savai pēdējai dienai krastu nosargāt cerējušās priedes. To priežu, par kurām skaisto dzejoli reiz sacerēja Rieteklis un dziedam  valmieriešu sirds dziesmā  «Še, kur līgo priežu meži», Stāvajos krastos jau vairs vai veselu gadu simtu nav.

Stāvo krastu tuvošananās pilsētai

Cik tad patiešām te ir bijuši stāvi (krietni augstāki nekā tagad) krasti, cik plata, bez pamatīgā elkoņveidīgā līkuma te plūdusi Gauja, var vien skatīt dažās aizvadītā gadsimta sākumā uzņemtajās fotogrāfijās, kas ievietotas interneta vietnē «Zudusī Latvija». Pamatīgi stāva un arī pietiekami plata smilšaina krauja, lai uz tās novietotos pat paprāvs dziedātāju koris, te skatāma vēl 1934. gadā filmētajā  pirmajā latviešu dokumentālajā skaņu filmā «Gauja». Tajā redzami arī draiskie Valmieras puikas, kas tad vēl pietiekami lēzenās smilšainās kraujas izmanto, lai pa tām gluži kā slidkalniņiem slidinātos uz peldi upē.

Tā nu ne vien vēji, straume, bet arī puikas (vēl arī manā bērnībā, pēckara gados) ir palīdzējuši Stāvo krastu nobrucināšanā un nograušanā.  Uzdrošinos apgalvot, kopš maniem puikas gadiem gluži vai par spīti pilsētas dažādu saimnieku dažādai mēģināšanai Gaujas straumi no krasta graušanas projām virzīt, tā ir dažā līkumā Stāvos krastus pavirzījusi uz pilsētas pusi vai pa visiem pussimts metriem. Turpretī visa, pat daudz platākā krūmainā josla upes pretējā krastā šajos gados ir pieskalojusies klāt, padarot Gauju  te daudz šaurāku un reizē arī par straujāku, vēl cītīgāku smilšaino iežu grauzēju.

GAUJAS STĀVIE KRASTI. Tik patiešām stāvs te krasts slējies vēl pagājuša gadsimta sākumā. (fotogrāfijas no interneta vietnes «Zudusī Latvija»).

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
25. Aprīlis, 2018

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

Diletanta viedoklis

Stāvo krastu izskalošana ir dabisks process, kuru ietekmēt ir grūti. Zināma taisnība dabas sargāšanas speciālistiem ir. Ja sāks ierobežot upi ar kādām metāla vai betona būvēm, tad šis dabas objekts tiks neglābjami sabojāts. Par krasta augšas nobrukšanu gan uzskatu, ka nekavējoši ir jāierobežo staigāšana gar kraujas malu. To var atļaut vismaz metrus 20 no malas, un pa segtu taku, kā tas vietām ir izdarīts. Var jau domāt , cik nu tam cilvēkam svars, bet vai kāds ir parēķinājis takas noslogojumu (vajadzētu). Cik tūkstoši tur pārstaigā. Un ne jau tikai cilvēka svars vien ietekmē eroziju. Tiek izbradāta augsnes virskārta , bojātas koku saknes, izmainās augsnes struktūra un tml. Ir jau jauki pa Sajūtu taku paieties gar Gaujas malu bet cik ilgi...

Vai nu Vai

Ja par augstāko vērtību Stāvos krastos joprojām uzskatām dabisko krastu nobrukumu (pēc Sajūtu parka ienākšnas nekā gan tur vairs dabiska tikpat kā nav!), tad, pārbūvējot Jāņa Daliņa stadionu, jau tagad ir jāparedz stadiona un skrejceļa atvirzīšana kaut pārdesmit metrus projām no Gaujas krasta, lai tiešām negaidīti ātri, jau tuvākajos pārdesmit gados nav tik un tā jāsāk domāt, ko darīt ar pie stadiona sētas pienākušo Gauju. Ja lielāka vērtība Valmierai (un tā tam tomēr par spīti dabas draugu iebildēm ir jābūt!) tomēr ir Jāņa Daliņa stadions, kuram te vajadzētu būt arī Latvijas 200-gadē, tad par krasta nostiprināšanu ir jāsāk domāt jau drīz. Ne jau ar betonu Gauju var savaldīt, bet gan ar uz krasta veidotu saknēm bagātu augu valsts segumu, kā arī Gaujā veidojot straumes novirzītājus, kas pārtrauktu Gaujas ieskriešnos un triekšanos smilšainajās krastā. Reāli Stāvajiem krastiem Valmierā jau vairs sen nav ļoti aizsargājama dabas objekta vērtība. Kā redzams rakstam pievienotajā senajā fotogrāfijā un salidzinājumā skatāms dabā, šī unikāli stāvā krasta krauja jau sen ir aizskalota, nobrukusi un šobrīd Valmieras tuvumā vairs nav pat pati stāvākā. Līdzīgus Stāvos krastus var atrast arī Ķelderlejas tuvumā. Turpināt saudzēt dabas vērtības ,kuras tādas jau vairs nav, ir pat bezjēdzīgi. Vēl jo vairāk šādai turpināšanai nav jēga, kad pie Stāvajiem krastiem tagad ir takas un ietaises, pa kurām pārvietojas milzum daudz cilvēku. Šobrīd tieši viņi pat vairāk nekā Gauja veicina krasta eoziju. Nomīdīto, novājināto koku sakņu dēļ jau vispirms nogāžas koki un krasta augšdaļa. Pēc tam, kad vairs nav koku sakņu "jumtiņu", kas pasargā smiltis, gan no saules, gan izskalošanas, nobrūk, nobirst, pat straumēs notek arī atkailinātās smiltis. Tieši tādēļ pēdējos gados ir tik liels krasta nobrukšanas paātrinājums, kas vairs nekādi nesaskan ar ģeologu prognozēm, ka krasta nobrukšana šeit varētu pat apstāties.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Vai plānojat piedalīties 13. Saeimas vēlēšanās?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 

Partneri