Sports + studijas = veiksmīgs starts karjerai
Absolvējot vidusskolu, katra skolēna priekšā paveras izvēles un rodas pārdomas par turpmāko dzīves ceļu. Šīs intervijas dalībnieki ir puiši, kas savu dzīvi izvēlējās saistīt ar sportu, taču neaizmirstot par izglītību un izvēloties Vidzemes Augstskolu. Uz jautājumiem atbildes sniedz sporta organizācijas «Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola» spēlētāji: basketbolists ROLANDS EGLĪTIS, Latvijas Basketbola līgas 2. divīzijas spēlētājs, futbola komandas pussargs VALTS JAUNZEMS, basketbolists RENĀRS APSĪTIS, kurš ir saspēles vadītājs, un futbola vārtsargs ELVIS ARNAVS.
Kāpēc tieši šis sporta veids?
Rolands: Nevaru pat iedomāties, ko gan vēl citu varētu darīt. Skolēns būdams, izmēģināju dažādus pulciņus — kori, gleznošanas nodarbības, jaunsardzi un dažādus sporta veidus, taču basketbols aizrāva visvairāk, jutu, ka tas ir mans. Jutu līdzi savai māsai un brālim, kad viņi spēlēja kādā turnīrā, devos līdzi mammai uz treniņiem un laukuma malā izspēlēju pašas neredzētākās un elpu aizraujošākās spēles situācijas pret saviem iedomātajiem pretiniekiem ar vienmēr pārpildītām tribīnēm, kur visi atbalstīja tikai mani. Tāpēc, atbildot uz jautājumu kāpēc basketbols, man jāteic, ka bērnībā nepastāvēja variants, ka man basketbols varētu neiepatikties. Tomēr vēlāk, kad bija iespēja ko mainīt, es pat neatļāvos tādu domu, ka basketbols nebūtu daļa no manas dzīves.
Valts: Esmu no Staiceles, kas ir izteikta futbola pilsēta. Ar futbolu nodarbojos jau kopš 6 gadu vecuma, un šis sporta veids gan man, gan manai ģimenei ir sirdslieta.
Renārs: Basketbols ir bijis mans mīļākais sporta veids kopš maza bērna kājas. Vecvecāki mani bieži veda uz toreizējā basketbola kluba «Valmieras Piens» spēlēm, kuras labprāt skatījos. Iespējams, tajā brīdī man zemapziņā parādījās doma, ka gribēšu spēlēt basketbolu tāpat kā tie puiši uz laukuma. Savas basketbola gaitas sāku bērnudārzā. Kad bija brīvs laiks un iespēja, mētāju bumbu mazajā grozā. Jau 1. klasē bija iespēja pieteikties basketbola treniņiem, un ar lielāko prieku to darīju. Pirmais treniņš bija neizdevies, man nekas nepatika, un mammai jau biju pateicis, ka uz basketbola treniņiem vairs neiešu. Mamma gan bija neatlaidīga un lūdza pamēģināt vēlreiz, un tā nu rit mans 14. gads basketbolā, esmu spēlējis dažādos turnīros gan Latvijā, gan ārpus tās un pie dažādiem treneriem. Tas viss man devis lielu pieredzes bagāžu, esmu iepazinis ļoti daudzus cilvēkus un ieguvis jaunus draugus.
Elvis: Staicele — pilsēta, kurā esmu piedzimis un izaudzis. Šeit ir ļoti senas futbola tradīcijas, un tas ir kļuvis par manu ikdienas sastāvdaļu. Futbolu sāku spēlēt 1. klasē, kad sporta skolotāja paziņoja, ka futbola klubs «Staicele» veido jaunu bērnu grupiņu. Tā arī nonācu līdz futbolam. Nevaru iedomāties savu ikdienu bez šīs spēles.
Tavs ceļš līdz Vidzemes Augstskolai?
Rolands: Ceļš līdz augstskolai bija kā soļošana cauri biezai miglai, tāpat kā lielākajai daļai vidusskolu absolventu. Nezināju, ko vēlos un kur vēlos atrasties. Jau no bērnu dienām padevās viss, kas saistījās ar matemātiku un oratora prasmēm. Tāpēc biju izvēlējies kļūt par ekonomistu, grāmatvedi, bet kur to visu apgūt?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv