23. Septembris, 2018
Vārda dienu svin: Vanda, Veneranda, Venija

Skrējiensoļojums Rīga – Valmiera 2014

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Sestdien, 8. Martā pl. 00:00 Rīgā pie Brīvības pieminekļa tiks dots starts «Skrējiensoļojumam Rīga — Valmiera 2014». Pēc vairāk kā 20 gadu klusēšanas šī būs leģendārā skrējiena atdzimšana. 107 km garo distanci pieteikušies veikt 57 sportistu, to skaitā arī vairāki mūspuses cilvēku. Valmieru skrējienā pārstāvēs Jānis Danevičs, Elīna Krūkle, Edgars Rencis un Romualds Skvireckis, savukārt Kocēnu novada vārdu nesīs Jānis Kaibe.

Pirmos finišētājus pie pie Sv. Sīmaņa baznīcas varētu gaidīt aptuveni pims pl. 9.00 no rīta. Skrējienā piedalīsies arī tā vēsturisko rezultātu līderi — ultramaratonisti Viktors Suborins un Georgs Jermolajevs. Skrējiena kontrollaiks — 16 stundas. Zināms, arī ka Valmieras Drāmas teātris izaicinājis skrējējus uz drāmu un piesolījis balvas ātrākajiem no savas puses.

Skrējiensoļojums Rīga – Valmiera 2014

Sīmaņa vilinājums

Skrējiens Rīga – Valmiera noticis piecas reizes no 1989. līdz 1993. gadam*. 107km vajadzēja veikt 24 stundu kontrollaikā, tamdēļ šo skrējiensoļojumu mēdza dēvēt arī par gladiatoru pastaigu. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem organizatoriskie pienākumi tika sadalīti pavisam vienkārši, proti, katrs lielais Valmieras uzņēmums uzņēmās atbildību par savu 10km posmu distancē, kā arī vietējie iedzīvotāji šosejas malā dalījās ar ūdeni un cienastiem. Klīst leģendas, ka Rubenē pie 100km atzīmes varoņus sagaidījusi brīvdabas viesnīca, kur varēts gan pagulēt, gan saņemt tik nepieciešamo masāžu.

Maratonu statistiķim Gunāram Akerbergam ir izdevies tikt pie pirmo trīs gadu sacensību protokoliem, un savā 2000. gada izdevumā viņš ir apkopojis labākos rezultātus:


40 skrējēji trijos gados spējuši veikt šo attālumu ātrāk par 12 stundām, 25 varējuši to izdarīt 11 stundās. Desmit stundās desmit skrējēji, savukārt ātrāk par deviņām 107km spējuši noskriet trīs ultramaratonisti. Kas viņi bija un ko dara šodien?


Viktors Suborins 61 gada vecumā 2012. gada 22. aprīlī Itālijā finišē 100km distanci 9:49:33

40 gadus jaunais Viktors Suborins 1991. gadā uz Valmieru skrēja ar vidējo tempu 4:31min/km, kas, brutāli pārrēķināts uz 100km distanci, dotu 7h 32min rezultātu. Valmieras šoseja jeb A2 nav līdzens 2km aplis, kur reizi 9min tiec pie ūdens malka, Dudeļa sārtā ķīseļa un švammes. A2 šoseja ir 107km ilga cīņa pašam ar sevi, kārdinājumiem apstāties un gaismu tuneļa galā jeb Sīmaņa baznīcu vietā, kura Valmieras maratona laikā paliek neievērota, taču ir turpat blakus finišam, kur brīvprātīgie kar kaklā medaļas katram, kurš pieveicis savu distanci. Kuru distanci tu izvēlējies 2013. gada Valmieras maratonā? Viktoram Suborinam bija 62 gadi un viņš septīto reizi pēc kārtas Valmierā finišēja 42,195km distancē, protams, zem četrām stundām, tāpat kā visos iepriekšējos 14 maratonos. Populārā skriešanas seriāla “Skrien Latvija” 2013. gada sezonā noskrieti seši pusmaratoni un viens maratons. Visi pusmaratoni kā viens zem stundas un 40 minūtēm. Vecumgrupā V60 trešā vieta kopvērtējumā. Jāpiemin, ka tikai 60 gadu vecumā Viktors Suborins pamēģināja Siguldas kalnu maratona pilno distanci, bez kuras finišēšanas carnikavietis nav izticis pēdējos trīs gadus. 2012. gada 22. aprīlī viņš Itālijā noskrēja 100km distanci, uzrādot rezultātu 9:49:33, kas nav pārkožams rieksts jebkuram gargabalniekam, nemaz nerunājot par rezultātu 61 gada vecumā. Šodienas skrējējiem ir unikāla iespēja atrasties vienā skrējienā kopā ar leģendu, kurai nav šķērslis finišēt pusmaratonā 1h35min kopā ar jauniešiem.

Lai Sīmaņa baznīcu sasniegtu ātrāk par deviņām stundām, vidējam skriešanas tempam ir jābūt 5:02min/km. Bez Viktora Suborina ātrāk ir skrējuši vien Georgs Jermolajevs un Anatolijs Zibikovs. Viens pirmajā skrējienā, otrs otrajā – 1990. gadā. Ja pirmais ir grāmatas vērts, tad otrs daudz neatpaliek, jo sešus gadus vēlāk nespēja atturēties no startēšanas Spartatlonā. 1997. gadā Anatolijs Zibikovs to darīja atkārtoti, kas bija pēdējā reize, kad 246km distancē mūsu pārstāvji tiekušies pēc olīvzaru vainaga karaļa Leonīda pakājē.

Tikai desmit vīri varējuši pieveikt Valmieru desmit stundās. Tam nepieciešams vidējais temps 5:36min/km. Pirms 25 gadiem nebija mobilo telefonu un interneta, protams, nekādu gadžetu ar GPS funkciju, kas rādītu aktuālo un vidējo tempu. Pat soļu skaitītāju nebija. Vien kilometru stabiņi un pārkarsušas smadzenes, ar kurām skaitļot novirzes no kārotā finiša laika.  Bet ar matemātiku ir par maz, lai iekļautos desmit stundās. Ekonomikas lektors un grāmatu autors valmierietis Mihails Siņicins pirms ceturtdaļgadsimta kā labāko rezultātu jeb PB (personal best) uzrādīja septiņas minūtes virs 10 stundām. Tikai otrajā desmitā parādās tādi rezultāti, kas liecina par finišēšanu divatā. Tas nozīmē tikai to, ka Rīga – Valmiera bija nopietnas sacensības nevis kādi amatieru koptreniņi fiziskajām nabadzībām. Ievērības cienīgs ir 14. vietā esošais Aleksandrs Orlovs (iesauka – Kolobok), kurš bija pirmais no Latvijas, kas startēja Spartatlonā un, protams, finišēja Grieķijā notiekošajās bezkompromisa sacensībās. Pirmais ir pirmais. Diemžēl pēc kāda nelaimes gadījuma (sadurts) viņš vairs nav mūsu vidū, un vienīgais, kam varam vaicāt pēc padoma Spartatlona jautājumos, ir iepriekš minētais Anatolijs Zibikovs.

11 stundām nepieciešams vidējais temps 6:10min/km, 12 stundas ceļā nozīmē 6:43min/km tempu, kas visticamāk sākumā bijis augstāks un pēcāk nedaudz krities. Starp 40 skrējējiem, kas spējuši distanci veikt ātrāk par 12 stundām, nav nevienas daiļā dzimuma pārstāves.

Pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Nomainījušās vairākas skriešanas paaudzes. Latvijā atdzimst ultramaratonistu subkultūra. Ir pienācis laiks atjaunot oficiālu sacensību garšu uz asfalta. Pirmie mēģinājumi ir bijuši. 2012. gada 16. maijā 10:00 no Brīvības pieminekļa Mārtiņš Zvīdriņš kā pionieris devās ceļā uz Valmieru. Viņa nospraustais mērķis finišēt diennakts 24 stundās tika izpildīts ar uzviju, jo Valmiera tika sasniegta pēc 15 stundām un 47 minūtēm, gandrīz divos naktī. Pēc trim mēnešiem viņš pieveica TDS distanci Monblānā un gan jau ne reizi vien atcerējās savu Valmieras ceļā apgūto saukli “Ir dienas, kad padoties ir aizliegts”.

Divus mēnešus vēlāk – 28. jūlijā – VSK Noskrien domubiedri Ivara Eškina vadībā sarīkoja koptreniņu, kurā 10 skrējēji stafetes formātā, piepalīdzot velosipēdiem, startēja minūti pēc pusnakts. Stafetes maiņa ik pēc 10km un svelmains  finišs +30°C pēc 10:31:03. Skrienot pamīšus 10km un tad atpūšoties uz velo vai paguļot stundiņu auto, varēja mierīgu soli noskriet pat 57 kilometrus. Interesanti, ka skrējienā piedalījās Staņislavs Pitura, kuram pieder astotais labākais rezultāts šajā distancē – 9:46:40 no 1991. gada, kad viņam bija 50 gadu. Redzam, ka emocijas ļauj to darīt pat tad, ja mūža astotais gadu desmits ir aizsākts. Koptreniņš tika aprakstīts Valmieras laikrakstā Liesma (1 un 2), kā arī atspoguļots Laumas fotostāstā un bilžu galerijā.

2013. gada janvāra aukstāko nakti skrējienam uz Valmieru izvēlējās kāda studente. Ja cits jaunietis Mārtiņš Zvīdriņš, tiecoties mērķa virzienā, čivināja twitterī par sajūtām un situāciju uz ceļa, tad noslēpumainā dāma citus neinformēja ne pirms pasākuma par savu plānu, ne arī, atrodoties trasē. Var tikai iztēloties gribasspēka apmēru pirmajai zināmajai sievietei uz šosejas Rīga – Valmiera dienā, kad bija ievērojami mīnusi un ļaudis lieki apkārt nestaigāja. Viņai tā nebija diena. Tās bija 20 stundas galvenokārt naktī cīņā ar aukstumu, miegu un nogurušiem muskuļiem. Pusgadu vēlāk talantīgā skrējēja bija vienīgā finišētāja savā vecumgrupā TDS distancē Monblānā.

Ir bijis gadījums, kad šis maršruts veikts pretējā virzienā. 16. februārī, mēnesi pēc nezināmās jaunietes varoņdarba tā izdarīja Laimonis Skadiņš un Mārtiņš Puriņš, galvaspilsētu sasniedzot pēc 10:37:12. Viens no viņiem turpmākajā sezonā izcīnīja otro vietu Laulasmā 168,8km ultramaratonā, kā arī tehniskajā TDS Monblāna trasē gūta 42. vieta. Tikmēr otrs Madeiras 116km kalnu skrējienā bija starp līderiem un finišēja ceturtais – uzreiz aiz goda pjedestāla. Sezonas noslēgumā trases rekorda labošana un uzvara Somijas 86km kalnu maratonā, kā arī otrā uzvara pēc kārtas dubļainajā Siguldas kalnu maratonā. Abu gargabalnieku veikums Valmiera – Rīga pretējā virzienā pierastajam varētu būt kā skrējiens no kalna lejup pretim Rīgas jūras līča līmenim. Skats pret Rīgu varētu būt interesants tiem, kas dzīvo Latvijas lielākajā pilsētā. Tad pēc finiša mazāk jādomā, kā pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, lai atpūstos pēc pārdzīvojumiem uz šosejas nomales.

Dzirdētas runas, ka 2013. gadā bijuši vēl vismaz trīs veiksmīgi mēģinajumi pieveikt A2 šoseju. Interese nezūd. Šis maršruts, šķiet, ir izveidojies par tādu kā Latvijas skrējēju Santjago ceļu vai vismaz samazināto Aglonas svētceļojuma versiju. Atšķiras tikai baznīca finiša laukumā. Un domas prātos, kas kā dzinulis dzen uz priekšu nemierīgos svētceļotājus. 


* – Daži avoti liecina, ka skrējiens noticis no 1988. līdz 1992. gadam. Vienprātība valda par uzskatu, ka Rīga-Valmiera notika piecas reizes.

Pieteikto dalībnieku saraksts:


noskrien.lv informācija

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Vai plānojat piedalīties 13. Saeimas vēlēšanās?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 

Partneri