Skola kā ciemata centrs
Jaunais mācību gads tuvojas, un domas tad vairāk apstājas pie izglītības sistēmas, pie skolas. Atceros savu māti. Vienmēr varēju būt droša, ka naudiņa būs nolikta un darīts viss, lai mierīgu sirdi varu braukt uz studijām, vienmēr pieskatīja manus bērnus, par to visu mūžu esmu viņai pateicīga. Un arī manī ir spēcīga mātes stīga, un būt vecmāmiņai — svēts pienākums. Vasarā, smejos, mājās bija vasaras nometne, jo biju blakus saviem četriem mazbērniem. Tai pašā laikā lasu ziņās, ka 46% jauniešu līdz 25 gadiem neko nemācās un nestrādā. Iedomājos, redz, cik tālu esam nonākuši, skolēnu burtiski izvelkot līdz nabaga četriniekam... Un viņš ātri pierod, ka viss nokārtojas, viss būs kārtībā un vēl bez darba, pat bez piespiešanās, un skolas beigšanas diploms kabatā...
Kaut gan — esmu optimiste, ceru, izglītībā viss sakārtosies. Tomēr ļoti sarūgtina, ka, zinot, kā skolotāji strādā, sevišķi mazajās skolās tik daudz ārpus saviem tiešajiem pienākumiem, mūsu sevišķais ministrs pasaka, ka vecajiem skolotājiem jāiet prom, ka mūsu skolotājiem neesot kvalitātes... Kāda tad te var būt runa par cieņu!
Ir labi, ka tagad skolās ir sagatavotas palīdzības programmas bērniem, kuriem grūti padodas mācības un kuri nevar, un ne tikai slinkuma pēc, to, ko lielākā daļa skolēnu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv