Šķiet, ka laiks par īsu
Nu jau pāris gadu kauguriete ZAIGA MUIŽNIECE Ziemassvētkos iepriecina novada iedzīvotājus un Jāņa Endzelīna Kauguru pamatskolas audzēkņus. Visu gadu čakli strādājot, viņa uzadījusi un kopā ar sirds siltumu atdāvinājusi 33 cimdu un 6 zeķu pārus. Par šo ieguldījumu izglītības iestādes attīstībā pat saņemta atzinība.
«Adīšana un grāmatu lasīšana ir mani garlaicības darbi. Man patīk kaut ko darīt, arī dāvināt,» saka Zaiga, kura nu jau neizvairās nosaukt vecumu un ar saviem 85 gadiem pat palielās.
Rosīgā pensionāre arī pati šajos Ziemassvētkos piedzīvojusi dažu patīkamu mirkli: «Domāju, eglīti neņemšu, jo Ziemassvētkos braukšu pie vienas no meitām, bet Vecgada vakarā abām meitām dvīnēm dzimšanas diena, atkal nebūšu mājās. Pēkšņi pirms Ziemassvētkiem viens piegrabina pie durvīm. Atveru, pie durvīm stāv maza meitenīte ar eglīti un saldumu paciņu rokās. Prasa, vai eglīte man ir. Saku — nav. Nu tad es jums to atnesu, meitene nosaka. Un tā arī man tomēr eglīte bija.»
Savos jaunības gados Zaiga paguvusi kaut nedaudz iepazīt vairākas profesijas. Dzīvojot Kurzemē, kā vienīgā meitene mācījusies Kandavas lauksaimniecības tehnikumā: «Mani uzņēma elektriķos, bet kopmītnes neiedeva, tur dzīvoja tikai puikas. Vispār man no elektrības vēl tagad bail. Sēdēju vienā solā ar puisi, kas jau bija pabijis vācu frontē. Pusgadu izturēju, pēc tam aizgāju atpakaļ uz vidusskolu, tur izkritu eksāmenā un paziņoju, ka skolā vispār vairs neiešu. Sāku strādāt, bet smagais darbs nebija priekš manis. Aizgāju uz Rīgas tehnikumu, kur izgāju divgadīgu apmācību medmāsām un laborantiem, pēc kuras nostrādāju par laboranti Dundagas slimnīcā un poliklīnikā. Taču arī tas man nepatika — bija bail, ka tikai cilvēks manās rokās nenomirst.
Aizgāju uz Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, sāku darboties kultūras jomā. Pirmā darbavieta bija Ainažu kultūras namā, bet sanāca, ka iepriekšējo darbinieku manis dēļ atlaida, tāpēc tur kļuvu par nevēlamu cilvēku. Dzīvesvietas nebija, nakšņoju izpildkomitejas priekšsēdētājas kabinetā un aktieru istabiņā. Tolaik teica, ka jaunajiem speciālistiem visi ceļi vaļā. Ja tā, uzrakstīju avīzei: kā tad tā — visi ceļi vaļā, bet apdzīvojamo platību man nenodrošina. Tiku pie jauniem ienaidniekiem. Pēc gada no turienes aizgāju, un, tā kā jaunības gadus biju pavadījusi Kurzemē, aizbraucu uz Pilteni, kur sākumā par mākslinieciskās daļas vadītāju, vēlāk par direktori nostrādāju piecus gadus. Apprecējos, piedzima meitiņas dvīnītes. Bērnudārzu mums nepiešķīra, un, lai arī man divistabu dzīvokli ierīkoja turpat kultūras namā, atgriezos Vidzemē, kur Bērzainē dzīvoja mana mamma. Līdz divarpus gadiem, kamēr mazās paaugās, kaut kā kūlāmies ar vīra algu, tad atnācu uz Kauguru tautas namu.»
Tajā laikā no darba bija noņemts izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet sekretāre pārgājusi dzīvot uz Valmieru, gandrīz sanācis, ka izpildkomiteja jāliek ciet.
«Tautas namā pa vakariem strādājot, bērni bija jāatstāj vieni. Vēl tagad nezinu, kā tas sanāca, bet bija sākušas degt bērnu gultiņas. Labi, ka kaimiņiene ieraudzījusi, ka no dzīvokļa nāk dūmi. Varēja sanākt liela nelaime. Kādu laiku biju strādājusi gan izpildkomitejas sekretāres darbu, gan kultūras namā. Teicu, meitenes mazas, divus darbus nevaru veikt. Izvēlējos un līdz pensijai, kas tolaik bija no 55 gadiem, nostrādāju par Kauguru pagasta izpildkomitejas sekretāri. Arī šajā amatā sanāca saskarsme ar kultūru, vienīgi grāmatvedība bija jāmācās no nulles. Vairāki priekšsēdētāji nomainījās, līdz atnāca Ērika Klapere, ar kuru daudzus gadus nostrādājām,» kopīgi ar Zaigu atskatījāmies uz viņas darba mūžu.
Taču, arī jau esot pelnītā atpūtā, viņa brīvprātīgi darbojusies Sarkanajā Krustā, vēlēšanu komisijā, finanšu komisijā. «Sava rakstura dēļ daudziem nepatiku, jo redzēju, ko man nevajadzēja redzēt. Visādi gāja ar tām vēlēšanām. Vienās divi kaugurieši kategoriski atteicās balsot, bet to nedrīkstējām uzrādīt, citreiz kāds piedzēries gulēja pie kultūras nama, un man bija jāatskaitās, kādēļ šo situāciju neesmu laikus novērsusi. Tagad man pensionāru biedrībā uzticēti rakstu darbi. Rakstīšana jau skolas laikā patika, bet gramatika gan ne. Reizēm pat vārda pirmo burtu aizmirsu uzrakstīt, laikam domas lidoja pārāk ātri. Jau padomju laikā esmu iemēģinājusi roku dzejoļu rakstīšanā. Bet, tā kā politiska rakstura dzeja mani nesaistīja, labāk rakstīju bērniem pasakas, spoku stāstus. Tagad saņēmos un aizsūtīju dažus savus dzejolīšus uz «Liesmu», un no pagājušā gada marta arī savu vārdu ieraugu avīzītes literārajā lappusē. Ko darīt ir, man laiks par īsu.»
ZAIGA MUIŽNIECE atrāda jau šajā gadā tapušos cimdus. Jāņa Līgata foto
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem