Saulgrieži sauc Latvijā. Atpakaļ pavisam
Gada nogale nenoliedzami ir laiks, kad pārdomājam, kas iepriekšējās 365 dienās noticis. Kas labs, kas slikts, kas bijis patiesi vērtīgs. Katrs no mums vēlas, lai bilance ir ar plus zīmi. Un šoreiz nedomājam par finanšu «grāmatvedību», bet vairāk par to, kas piedzīvots, kas atstājis paliekošas pēdas. Pati novērtēju, ka tie ir gada laikā satiktie cilvēki. Tie, kas uzrunāti, kuros nācies ieklausīties, bet visvairāk tie, kas pārsteiguši, liekot savu domu gaitu pamainīt. Atslēgas vārds, kas šogad licis dažādi domāt par Latviju un tās cilvēkiem, ir Mājas. Tiešām šis vārds rakstāms ar lielo burtu, jo tā nav būve, kurā sagulst mēbeles un simtiem štruntu, ar kuriem dzīves laikā apaugam, bet Mājas ir Latvija, Valmiera un tas mājoklis, kuru cilvēki meklē un atrod pēc gadiem ilgas prombūtnes, lai iegūtu sirdsmieru.
Par to, ka Latvija ir mājas, kas pēdējā desmitgadē kļuvušas par gandrīz trīssimt tūkstošiem savējo tukšākas, gan vajadzētu būt valstiski lielākam satraukumam, bet tas parādās kā devītais vilnis, tad atkal noplok — tiek spriests, ka gadu simteņiem ilgi zivs meklējusi, kur dziļāk, cilvēks — kur labāk. Pērn rakstīja reemigrācijas plānu, šogad tas tika laists tautās, par to diskutēja medijos, konferencēs. Plāna rakstītāji neatzīst, bet paveiktais darbs ir pa lielākai daļai saucēja balss tuksnesī, jo pēdējie dati liecina, ka no Latvijas arī šajā gadā prom devušies 22 tūkstoši cilvēku, pārsvarā darbspējas vecumā, arī bērni kopā ar vecākiem, bet reemigrācija notikusi simboliski.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv