16. Oktobris, 2019
Vārda dienu svin: Daiga, Dinija

Rapsis pret naktsvijolēm

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Kocēnu novada Vaidavas pagasta zemnieku saimniecības «Silkalni» saimniece ZELTĪTE KAVIERE smej, ka drīz viņa uz Jāņiem varēs tirgot biļetes visiem dabisko pļavu meklētājiem. Nudien, Valmieras apkārtnē, un ne tikai, tādas sameklēt kļūst par arvien lielāku izaicinājumu.

Rapsis pret naktsvijolēm

Kāda bija vasara jūsu saimniecībā?

Aktīva. Biju nolēmusi, ka šosezon tik daudz nestrādāšu, bet beigās sanāca divtik vairāk. Laikapstākļi katru gadu ir citi, tie daudz ko koriģē. Protams, tas sausais pavasaris šogad ietekmēja. Bet tagad daudz kas ataug, piemēram, to pašu trūkumzālīti pavasarī vienkārši nebija iespējams savākt, tā jau nevarēja uzdīgt, jo bija par sausu, bet tagad, tā kā visu laiku lija, ir ļoti smuka. Ja nav rudenī, tad ir pavasarī, vai otrādi.

Tiem, kuri brauc pie manis mācīties, rādu, ka pilnīgi visu es stādu ar stādu – arī kumelītes un kliņģerītes. Jā, tas ir dārgi, bet tad man ir garantija, ka būs. Pērnajā rudenī iesēju dažas vagas ar kliņģerītēm un kumelītēm, lai nu man būtu kā visiem, – ha-ha, nu, protams, tajā sausajā pavasarī nekas neuzdīga, toties tagad viss ļoti smuki zied. Iesējot esi atkarīgs no laikapstākļiem. Gads gadam nav brālis, katru gadu ir kas citādāk, bet tā, ka vispār nekas nebūtu, tā arī nav. Cilvēkiem vienkārši nav pacietības – nu pagaidi, būs rudenī, ja nav pavasarī. Un kas vēl svarīgi – neart, nekustināt to zemi, būt pacietīgiem. Varbūt tur tā sēkliņa jau gandrīz tikusi ārā no zemes, un bāc, tā atkal tiek norakta. Citi pie manis šausminās: kā te viss aizaudzis, man gan tā nav. Nu jā, viņiem ir jāiet uz aptieku, kamēr man viss ir šeit pat dārzā. Viss ir attieksmē. Ir tāds laiks, ka visu vēlamies redzēt perfektu. Tikai jautājums: kam mums tās smadzenes ir dotas?

Par to pašu zāles pļaušanu. Mēs šeit to pļaujam tad, kad patiešām ir par garu, varbūt divas trīs reizes vasarā. Bet man te ir baltais amoliņš, maura sūrene, pienene, maura retējs un tas pats raspodiņš. Parasti tās visas lasa laukā un atstāj evergreen zālienu, kur ir tie trīs četri augi. Paldies dievam, šovasar satiku diezgan daudz cilvēku, kuri sacījās sapratuši, ka nevajag pārmērīgi pļaut.

Tā nelaime ir, ka cilvēki baidās: kā tad es, ja visi tā dara. Vispār, pēc likuma, maksimāli pieļaujamais zāles garums ir  20 cm, nevis 3-4 cm. Un kāpēc tev jāpļauj tur aiz mājas vai kūts, pļauj tur, kur staigāsi.

Šāda cilvēku pārcenšanās nav arī par iemeslu dažu sugu zudībā?

Mēs šausmīgi daudz zaudējam no grāvju pļaušanas. Agrāk mums šeit gar ceļa malu auga mārsils – ar lillā ziediņiem vasaras otrā pusē zied. Fantastisks ārstniecisks augs, derēs gan vēderam, gan spiedienam, gan klepum un imunitātēm. Zemnieki vienkārši, lai nebūtu jāpļauj, izar līdz brauktuvei, un tie augi izzūd. Tur bija pat baltdadzis, kas pie mums nemaz tik bieži nav sastopams. Man joprojām arī nav skaidrs, kādēļ zemniekiem būtu jānomiglo akmens čupa, kurā aug ugunspuķe. Vai jūs kādā labības laukā esat redzējuši ugunspuķi? Viņa tur nedzīvo. Kur lai tā bite iet? Mums šeit apkārt ir pirmais gabals, kurā ir dabiska pļava. Braucot no Valmieras, tāda ir vēl pie trijstūra, pārējais jau viss ir uzarts.

Ar visu to dabas skaitīšanu, nezinu, kāpēc, bet mana saimniecība tajā nav ielikta. Kopš šeit sākām saimniekot 1989. gadā, iesējām zālāju  govīm, un vairāk tajā pļavā nekas nav ne sēts, ne arts. Ir kādu reizīti piesēts āboliņš. Šopavasar tur tik brīnišķīgas naktsvijoles un dzegužpuķes ziedēja. Tā zeme man nepieder, un, ja novads to kādreiz ņems atpakaļ, tad skaidrs, ka tā tiks lielajam intensīvajam zemniekam, un tad tur no tām naktsvijolēm nekas nepaliks, vietā nāks – rapsis vai kvieši. Un tā tu brauc un skaties – visur, kur ir kāds brīvais pleķītis, papriekš ir raundaps, tad uzarts, tad nāk rapsis, tālāk kvieši, atkal rapsis utt. Mums pat vairs nav rušināmkultūras, kas tai zemītei ļautu paelpot. Tagad ir ieviesuši papuves, bet tām galā jau tāpat uzliek raundapu. Tas mani ļoti skumdina. Ar bērniem runājot, domājam – varbūt no tās zemītes atteikties, bet, kad es iedomājos, ka tas viss tiks nomiglots, tad gribas to visu pavilkt, cik vien ilgi es spēšu, varbūt kāds apdomāsies un ieliks tajā pieskaitāmajā gabalā. Es pat nezinu, kur vairs aug meža žibulītis, bet pie mums tāds aug, un katru gadu cilvēki nāk uz viņu vienkārši brīnīties.

Es saprotu arī tos zemniekus, kuri nonākuši sprukās,viņiem to zemi vajag, viņiem ir jāsēj, lai varētu atdot naudu par saviem kombainiem utt. Bet cik ilgi mēs varēsim dzīvot tikai no rapša un kviešiem, es nezinu.

Agrāk es visiem mācīju: ziniet, kur var vislabāk atrast ārstniecības augus sēklām – ceļmalās. Tādā veidā mēs paši ancīti savulaik atvedām, iesējām pļavā. Tāpat ziemā braucot vienmēr skatījos, kur nosaluši pelašķi, kāpu no mašīnas ārā, novācu galotnes sēklām, izaudzēju stādus, nu re, kur man vagās ir pelašķi. Tagad pat tie vairs nespīd, arī tie ir izpļauti.

Man visvairāk jāsmejas par Valmieru, kur, braucot gar torni iekšā pilsētā, tika iesēts puķu pļavas zālājs, bet kas notiek – kā paaugas, tā to nopļauj. Tad kāda jēga bija to sēt? Tā taču ir nenormāli dārga sēkla. Tas pats arī Jāņparkā. Skumji. Lai jau tā pilsēta ir kā pilsēta, bet kad laukos visu nopļauj līdz pēdējam... Mīļie cilvēki, nu atstājiet kaut ko, kur bitei un čūskulēnam dzīvot! Tad nav jābrīnās, ka tā radībiņa nāk uz mājām, meklējot kādu ēnu, kur ielīst.

Cilvēki pilnībā attālinās no dabas. Viņi vienkārši nesaprot dabas parādības, bet tas netraucē viņiem pilnā balsī bļaut feisbukā, ka tādus stulbumus liek mācīties viņu bērniem. Aiz savas nezināšanas daudz ko uztaisām par nenormālu.

Šobrīd mēs visi raudam par Sibīrijas un Brazīlijas mežu ugunsgrēkiem. Vēl kad es gāju skolā, mums mācīja, kā tie briesmīgie imperiālisti izcērt mūžamežus. Bet ko tad mēs šobrīd paši darām, dēļ naudas dzīdamies? Cik tad vispār Latvijā mums kas vairs pieder? Daži naudas dēļ ir gatavi pārdot visu. Tad nav ko bļaut, ka tas lielais dāņu vai vācu zemnieks šo zemi izstrādā.

Latvijas mērogā skatoties, kur ir visbēdīgākā situācija no dabas daudzveidības puses?

Protams, ka Zemgalē ir vistrakāk. Es vēl brīnos, ka tās īstās pļavas saglabājušās Cēsu apkārtnē, arī Dzērbenes, Skujenes pusē. Agrāk, braucot Grundzāles, Virešu virzienā, visur bija pļavas, bet tagad arī tur arvien vairāk visu ar augšā. Daudz kas saglabājies tur, kur vienkārši nav cilvēku, arī fakts. Godīgi sakot, arī Latgale vairs nav nekāds nesakoptais kakts. Valmierai riņķī ir tikai intensīvie lauksaimnieki.

Kādi vēl novērojumi, kas šo gadu laikā vēl ir pazudis no zināmākajiem augiem?

Ugunspuķe. Šobrīd es viņu mēģinu no dārza izvilkt ārā, tuvāk pļavai. Bet reāli tās tagad aug tikai šoseju malās, mežā vairs nav. Mūsējām bitēm vēl ir ko ēst, bet, kad aizbraucu tālāk, uz Rubeni, līdz Limbažu ceļam, nodomāju: kur tā bite lai iet? Reāli mežā arī viņai nav ko darīt. Arī avenājus ļoti grūti kur atrast. Ir lietas, pie kurām mēs pieradīsim, kaut kā iztiksim.

Tējās ir iespējams ielikt visas tās pašas zālītes, ko pirms 20-30 gadiem?

Lai to spētu, pie tā mēs esam piestrādājuši. Es reāli par to ļoti racionāli piedomāju. Lai to saglabātu, lai tur neizartu, lai tur nenovāktu.

Pēc 100 gadiem mums būs ko tējās likt?

Nu, protams, ka būs. Ir jau daudz augu, kuri ienāk kā dekoratīvie augi. Kā ehinācijas, to jau arī mūsu vecāsmammas nezināja. 1993. gadā, kad to sākām audzēt kā ārstniecības augu, tas bija sava veida jaunums. To pašu monardu lielākā daļa cilvēku nemaz nezina. Vismaz tādi augi noteikti būs, ja nebūs pļavas augu. Es ļoti ceru, ka tik traki nebūs. Es gaidu to brīdi, kad cilvēkos nāks kāds apskaidrības brīdis.

Daudz dzird runājam, ka nu mums ziemas nenoturīgas, arī vasaras ne tik izteiktas.

Par šo es vienmēr smejos. Mums ir šausmīgi īsa atmiņa. Visu laiku taču tā ir bijis. Atceros 25. decembri astoņdesmitajos gados, kad precējos, – lietus lija. Laiks ir mainīgs. Te atkal tas pats – cilvēki ir pagriezuši dabai muguru, no tās attālinās. Viņi kaut ko lasa, bet nesaliek to visu kopā. Tas kalendārs, kas viņiem stāv mājās pie sienas, nav tas kalendārs, kas ir dabā. Es visiem saku: kā jūs domājat, tā asinszāle tagad nāk no tīruma, paskatās manā kalendārā: o jā, šodien ir 15. jūnijs, man jāsāk ziedēt. Tā nenotiek, dabā datumi iet pēc Mēness. Es pieļauju, ka jaunie cilvēki to nepazīst, ja mammas un omes to nav iemācījušas. Vēl gan ir pietiekami daudz tādu, kas to zina.

Jāliek cerība uz jauniešiem, tie daudz aizrāvušies ar visu dabisko un veselīgo.

Viņi man ļoti patīk. Es gan sen nebraucu pa tirgiem, bet, kad braucu, man tieši patika, ka nāca šie jaunie bučmūlīši, tādi riktīgi un feini. Jāteic, ka visglupākā ir mana, manas mammas paaudze.

 

Bioloģiski vērtīgs zālājs ir vērtība

Dabai ir sava vēsture, un mūsdienu krāšņums atspoguļo agrākā laika ģeoloģiskos procesus, līdzšinējo apsaimniekošanas, dabas mainību un citas lietas. Jo vairāk cilvēks iepazina un izprata dabas procesus, jo lielāka kļuva vēlme no tās saņemt maksimālu ieguvumu. Līdz ar tehnikas attīstību mainījās zemes izmantošanas veids, strauji palielinājās lauksaimniecībā izmantojamās zemes apjoms. To pierāda arī fakts, ka pirms simt gadiem trešdaļu valsts teritorijas klāja bioloģiski vērtīgie zālāji. Šobrīd ir mainījies cilvēku dzīves ritms, saimniekošana un dzīvesveids. Tas būtiski ir ietekmējis arī vērtīgo zālāju pastāvēšanu – mūsdienu pļavas ir tiktāl pārveidotas vai neapsaimniekotas, ka vērtīgais biotops aizņem vairs vien 0,7% no Latvijas!

Zālājs ir teju vienīgais biotopu veids, kas nevar pastāvēt bez cilvēka palīdzības. Jo tas ar laiku pārveidojas par krūmāju (brikšņiem), ilgākā laika posmā pārtop par mežu. Lai veicinātu īpašnieku vēlmi saglabāt un pareizi apsaimniekot bioloģiski vērtīgās pļavas, kurās mājo vai barojas milzum daudz kukaiņu, zvēru un putnu, ir sastopama liela bioloģiskā daudzveidība, īpašniekiem ir iespēja pat saņemt atbalsta maksājumus.

Tomēr ne visas pļavas var uzskatīt par bioloģiski vērtīgām! Bez pareizas apsaimniekošanas (pļaušanas un zāles izvešanas no lauka vai arī noganīšanas) zūd tās vērtība jeb bioloģiskā daudzveidība un krāšņums, mainās iemītnieku saraksts, kas var ietekmēt arī citas ļoti būtiskas lietas.

Avots: skaitamdabu.gov.lv

Marikas Eglītes un Selīnas Švāgeres foto

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31
 
 
 
 

Partneri