Rakstnieks zvēru paradīzē
«Te man patīk — tīrs gaiss, vienmēr ir ko darīt un arī labi rakstās,» savā brīvdienu namīpašumā Ramatas pagasta Lācīšos mūs smaidīgs sagaida rakstnieks, publicists un Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs ARNO JUNDZE. «2023. gadā mājai būs 100 gadu, un pa šiem gadiem tā nedaudz iebraukusi zemē, bet tādas šajā pusē ir visas senās dzīvojamās ēkas, izskatās, ka tām visām bijis viens meistars,» spriež pats īpašnieks.
Vai bieži tajā izdodas uzturēties?
Kad pirms 10 gadiem pirku, domāju, ka sanāks biežāk. Pa nedēļas nogalēm un vasarām te lēnā garā ņemos. Gadās, ka naktī, kad vajag uz sirdsmājiņu, izej ārā un skaties — kaut kādas mežacūkas ganās.
Vai igauņu lācis te apkārt neklejo?
Diezgan ilgi braukāju apkārt pa Latviju, šādu vecu māju meklēdams, un šai bija divi bonusi, kāpēc to nopirku — pirmkārt, es te iestigu. Un man baigi tas iepatikās — tāda sajūta, ka prom nelaiž. Un otra lieta — īpašniece Iveta stāstīja, ka tur zālēs, kur vecās upenes, tas lācis, ko zoodārzs noķēra, gulējis un braucījis sāpošo vēderu, zaļās ogas sarijies. Nezinu, vai tas bija kā īpaši, lai labāk pārdotu, bet reāli beidzās ar to, ka mājas vecais nosaukums Noriņas tika nomainīts uz Lācīšiem, jo es neņēmu ar visu zemi, bet tikai ar pāris hektāriem, lai nav lielsaimniecība jārīko un govis jātur. Man te visādi bijis — skrien pa pagalmu blum, blum, blum, es, kā no pilsētas atbraucis, domāju — kaut kādi huļuki, paveru logu, lai lamātos, bet jūtu jocīgu smaku — brieži apciemojuši! Ābolu gados te zem loga to nekad nav — ja nepagūsi pirmais, vienmēr atnāks un apēdīs, pie tam ar izlasi, negaršīgo izspļaujot. Pirms pāris gadiem uz vecā grila cepu desiņas vai šašliku, suns blakus siekalojas, dzirdu — kaut kas nav tā. Skatos — zaķis, pakaļu grozīdams, lēnām velkas no zālītes uz zālīti. Zaķi ir baigie maitas, daudz ko te norijuši — resni, nobarojušies, drosmīgi, pat no mašīnas nebaidās. Vecāki pirmo reizi ciemos atbrauca uz Jāņiem: dega ugunskurs, es saku — jūs nebrīnieties, man te šad tad zvēri staigā. Tajā brīdī no priedēm iznāca divi aļņi un cienīgi nogāja garām, skatos — tētis un mamma sēž vaļā mutēm. Stārķis arī profesors, sākumā visādi izdarījās. Naktī dzirdu — pa bēniņiem staigā. Vecāsmammas spoku stāstus saklausījies, padomāju — varbūt vecais saimnieks, jo 1949. gada izvešanas šajā mājā dzīvojušajai stiprajai dzimtai nav gājušas secen. Tā vienu nakti, otru, kamēr nolēmu — jāiet skatīties. Stārķis lēnā garā pa jumtu staigā, bet soļi skan — izrādās, viņam tur patīk gulēt. Zvēru paradīze un klusums — toreiz tas man bija baigi svarīgi.
ARNO JUNDZE ar Sarkanā dzīvsudraba manuskriptu. Alekseja Koziņeca foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv