Putnu skaļajās pavasara gudrībās ieklausoties
Kopš tāliem gadiem, kad tās aizsāka viens no sava laika gudrākajiem putnu pētniekiem Kārlis Grigulis, aprīlī Latvijā ir Putnu dienas. Valmieras tuvumā šopavasar šāds pasākums nebija pieteikts, tāpēc atsaucāmies uz lieliska putnu pazinēja (arī lieliska stāstītāja) Mārča Tīruma aicinājumu vērot putnus sestdien Palsmanes parkā, arī gar Palsu un Rauzu.
Līdzīgi ieinteresēto todien tur bija vairāk nekā 20. Pēc iepazīšanās katrs saņēmām Putnu dienām darinātu zīmuli, arī «ķeksēšanas» lapiņu, kurā alfabēta secībā sarindoti Latvijā sastopamo putnu nosaukumi. Uzdevums — gan paša pamanītos, gan visu kopā redzētos sarakstā ar ķeksīti atzīmēt, lai nobeigumā saskaitītu, cik sugu putnus esam redzējuši. Mārcis atgādina, ka Latvijā oficiāli ir reģistrētas 364, bet Palsmanes parkā iepriekšējos aprīļos gan pamanītas vien 12 sugas. Viņš tūdaļ arī vērtē, ka šis skaitlis ir pārāk mazs, te jābūt krietni vairāk. Ar putnu vērošanu esot kā ar mācībām skolā: katru gadu jāatceras iepriekš uzzinātais un tad jāmēģina uzzināt arī kaut ko jaunu.
Sākumā pamanām vairākus pelēkos strazdus, kovārņi pagastmājas pažobelē steidz ligzdas remontēt (tajās jau drīz esot jābūt olām). Tad mūs pagodina Latvijas nacionālais putns — baltā cielava, kas skraida pa lēzenu jumtu un cītīgi kaut ko knābā. Arī Mārcim šopavasar tas ir šī putna pirmais vērojums, un viņš vērtē, ka cielava var būt mājās atgriezusies vien aizvadītajā naktī, tādēļ ar humoru teic: «Vai gan drīkstētu būt Putnu dienas bez nacionālā putna? Man bija ar cielavu īpaši sarunāts, ka tā tieši šodien te atlidos, lai putnu draugi var ar viņu selfijus uztaisīt!»
NEJAUŠĪBA VAI LIKUMSAKARĪBA? Todien Palsmanes parkā pamanīto putnu sugu skaits sakrita ar to vērotāju skaitu. Ārijas Romanovskas foto