21. Septembris, 2018
Vārda dienu svin: Matīss, Modris, Mariss

Prāta asināšanai – detektīvi un «Latvju raksti»

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Ziemassvētku tirdziņā Valmierā ne viens vien apmeklētājs apstājās un no sirds sajūsminājās par košajiem, neparastiem rakstiem un zīmēm bagātajiem tautiskajiem cimdiem un abām to pārdevējām, kas bija saģērbušās kā no tautas tērpu albuma. Arī «Liesma» bija daudzo apbrīnotāju pulkā, un vēl lielāks bija mūsu izbrīns, kad uzzinājām, ka latviski mīļo cimdu autorei – bijušajai valmierietei un skolotājai GUNAI DAUVARTEI nupat palikuši 85!

Prāta asināšanai – detektīvi un «Latvju raksti»

Vienīgais uzvārds Latvijā

Jubilāre, saņemot mūsu apsveikumus, stāsta: «Man ir ļoti gudri un visos laikos izdarīgi vīra senči. Kad muižkungi saviem ļaudīm deva uzvārdus, arī Trikātas muižnieks to darīja. Kad nu savu kārtu bija sagaidījis arī mana vīra sencis, muižkungs viņam prasījis, kas tu vēlies būt: Kalniņš, Bērziņš vai Kociņš, mūsējais atbildējis, ka viņam nu gan tādi uzvārdi nederot, un neapmierināts devies prom. Barons nopakaļ skaļi saucis: Dāvi, pagaidi! Tā arī radies mana vīra dzimtas neparastais uzvārds Dauvart, kas vācu valodā tā arī skan: Dāvipagaidi! ( Davwart). Šis stāsts tiek stāstīts un tālāk nodots no paaudzes paaudzē. Jelgavā pašlaik ir četri šīs dzimtas Dauvarti, Rīgā – daži, mūsu pusē nebūt neesmu vienīgā šā neparastā uzvārda nesēja, to godam tālāk nes mana meita Barbara Dauvarte, bet tepat dzimtas mājās dzīvo arī māksliniece Ilze Dauvarte – mana vīra brāļa meita. Man ir deviņi mazbērni, un dzimtā mani lepni sauc par vecmammu.»

Cimdi – prāta asināšanai

Par cienījamo kundzi uzzinām, ka viņa ir dzimusi Jelgavā, bet kopš 1962. gada dzīvojusi un strādājusi Valmierā, pašlaik  — Strenčos. Guna bijusi gan skolotāja Valmierā, Jelgavā, Sātiņos un Strenčos, gan arī Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā inženiere, jo viņai ir gan skolotājas, gan arī vēlāk – inženieres diploms. Vēlējāmies dzirdēt, kas enerģisko vecmammu iedvesmo cimdu darināšanai. Atbilde pārsteidza: «Kad, ieraugot manus tautiskos cimdus, kāds grib mani salīdzināt arī slaveno Cimdu Jetiņu, uzreiz uzsveru, ka Jetiņa bija pavisam citā, daudz augstākā līmenī, jo viņas cimdi bija mākslinieciskās fantāzijas, emocijas, izjūtas un arī sapņi. Mani cimdi tā netop. Es pašķirstu gudras cimdu grāmatas, pēc to paraugiem visu aprēķinu un tad arī autentiski adu. Rokdarbus esmu apguvusi, apmeklējot arī studijas – Jelgavā pie Ilgas Madres (arī cimdu rakstītāja un rakstu vācēja, grāmatu autore!) un Valmierā pie Ārijas Zvirbules. Cimdu adīšana man ir tas pats, kas citiem krustvārdu mīklu risināšana. Pēc profesijas esmu inženiere matemātiķe. Ilgus gadus esmu bijusi matemātikas skolotāja, tādēļ pieradums pēc regulāras prāta asināšanas joprojām palicis. Es labprāt lasu detektīvus. Un arī cimdu raksti, katrs ar savu kodu, liek daudz domāt, līdzi rēķināt un prātot. No tā ir ne tikai skaidra galva, bet arī prieks par radīto skaistumu un piedevām vēl mazliet naudiņas.

No mammas pārņemtais

Uz Ziemassvētku tirgu Valmierā Gunas kundze bija ieradusies kopā ar meitu Barbaru, kurai todien mugurā bija Trikātas, bet mammai — Siguldas brunči.  Vārds pa vārdam, un no Barbaras dzirdējām, ka viņai viss latviskais jau no mazotnes ir tik tuvs, ar mātes dzīves piemēru piejaucēts. Barbara ir Jērcēnu folkloras kopas «Mežābele» dalībniece, savulaik dziedājusi arī Liepājas Universitātes folkloras draugu kopā «Baļķi» un vēl citā Liepājas folkloras kopā «Vēlavas».

Barbarai vaicājām, kāda viņai ir sajūta, kad uzvelk tautas tērpu, rokas silda mammas adītie cimdi, un kad  svētkos kopā sanāk radi ar neparasto uzvārdu Dauvarti. Barbara stāsta: « Mēs mātei bijām pieci bērni. Vecākais brālis nu jau ir Aizsaulē, viņam nevienas atvases nebija. Vecākajai māsai un man – mums katrai trīs bērni, brālim divi stalti dēli un jaunākajai māsai arī dēls. Tā nu sanāk deviņi. Kaut arī padomju laikā pilsētniekiem parasti nebija lielas ģimenes, mūsu mamma bija pieņēmusi lēmumu par kuplu ģimeni, neskatoties uz visādām sadzīviskām grūtībām. No Valmieras pārcēlāmies uz Jelgavu pie mātes vecākiem, kas mums ļoti palīdzēja, bet pēc vecātēva nāves atgriezāmies Valmierā, jo vecākais brālis un vecākā māsa jau varēja uzsākt patstāvīgas dzīves gaitas. Es mācījos Valmieras Viestura vidusskolā un pēc tam devos uz Smilteni, kur apguvu zootehniķes profesiju. Šajā darbā nostrādāju līdz pat Latvijas Republikas atjaunošanai, tad atkal izvēlējos studēt (Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Parīzē, Sorbonnā) – kļuvu par svešvalodu skolotāju un pašlaik mācu angļu, krievu un franču valodu trīs dažādās skolās. Man Valmiera ir bērnības pilsēta, savukārt vecmammai – viņas jaunība un atmiņas. Vecmamma ir iemācījusies neskumt par bijušo, bet gan priecāties par katru  jaunu dienu, kas pienākusi, kad tu atver acis un tev ir prieks dzīvot un lasīt grāmatas, un uzraut atkal kādu jaunu cimdu pāri!»

KĀ NO KATALOGA. Košas un latviski greznas tirgus apmeklētājus priecēja māte un meita: Guna ( no labās) un Barbara Dauvartes. Ārijas Romanovskas foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

eLiesma jautā

Vai plānojat piedalīties 13. Saeimas vēlēšanās?:

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 

Partneri