Pirmie desmit — entuziastu uzvara
Nu jau droši var teikt: Latvijas bērnu un jauniešu teātru lielākās daļas entuziasms desmit gadus godam ir noturējis festivāla «...un es iešu un iešu!» tradīciju. Lai arī turpmākajos gados visiem ir tikpat daudz spēka, un būs labi! Jo viss tiešām ir katra dvēseles un atbildības attieksme pret savu profesiju un saviem audzēkņiem, ko īstenībā varam apbalvot tikai ar pozitīvi vērtējošo paldies.
Domāju, ka festivāla dienas kolēģiem — tā saucu visus, kas strādā pie bērnu un jauniešu izrādēm, — bija laba skola, vispirms profesionālās sarunās ar režisoriem, žūriju, arī ieklausoties lietuviešu kolēģa stāstā, uzzinot, ka Lietuvā strādā ar drusciņ citādām metodēm, ko jau esam pamanījuši pēc Klaipēdas jauno aktieru kursa ienākšanas Liepājas teātrī. Katrā ziņā šīs tikšanās savā ziņā atgādināja, ka ir ko pārdomāt, jo vienmēr ir iespējas augt un kļūt vēl interesantākiem un labākiem. Festivāla žūrijā strādāju jau astoto gadu un neslēpšu — man bija diezgan liels izbrīns, ka dažos režisoriskajos risinājumos parādījās tāds arhaisms, no kāda sen laiks atbrīvoties, agresivitāte, spēka paņēmieni, ir stilizācijas problēmas, skan dziesmas bez garšas. Tā daļēji ir mana atbilde tiem, kas vēršas Izglītības satura centrā un lūdz rīkot kursus, seminārus, bet — tik daudzas festivāla izrādes bija labākās meistarklases, kurās mācīties kā pedagogiem, tā režisoriem.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv