Pilni iespēju kalendāri

«Lai mums pietiek spēka saglabāt radošumu, pietiek spēka apgūt Dziesmu svētku repertuāru, lai spējat pārsteigt skatēs paši sevi un žūriju, lai jūs esat tie, kas spodrina novada vārdu pasaulē, lai Latvijas simtgade, pilsētas apaļā jubileja — 90 gadi mūs mudina piedalīties, dalīties un lepoties,» gada nogalē izdotajā «Pašdarbnieku avīzē» teikusi Mazsalacas novada kultūras centra direktore Dace Jurka, un turpat iespējams uzzināt, ko par aizvadīto gadu kolektīvu dzīvē stāsta to vadītāji. Turpat vērtējams arī plašais amatierkolektīvu nodarbību kalendārs, pamanot, ka nav nedēļā dienu un vakaru, kad kultūras centra telpās, Amatu mājā nevarētu ļauties tādam vaļaspriekam, kāds tuvāks sirdij. Bez tam iespējas dotas bērniem, jauniešiem, tiem, kuri aizņemti ikdienas darbu jūklī, bet labi zina, cik nenovērtējams ir kvalitatīvs brīvbrīdis, un arī senioriem. Var dziedāt, dejot, vingrot, aust, muzicēt, fotografēt, gleznot. Ir kori, vokālie ansambļi, deju kolektīvi un deju kopas. Ja izdotos saskaitīt, cik cilvēku darbojas vienā, cik divos un trīs kolektīvos, cik vispār novadnieku iesaistījušies pašdarbībā, tad tie būtu vairāki simti nenogurdināmu cilvēku, kuri veido novada kultūras dzīvi un tajā arī piedalās.

Arī kultūras afiša novadā vienmēr ir tik bagātīga, ka pilsētnieki ne reizi vien Mazsalacas novada ļaudis varētu apskaust. Ne tikai par novada kultūras dzīves iespēju daudzveidību, bet arī kultūras programmas kvalitāti.

«Liesma» ne reizi vien ir ieklausījusies novada kultūras dzīves organizētāju viedoklī par to, kā un kāpēc tik dažādas iespējas tiek piedāvātas vietējiem iedzīvotājiem.

«Jāgatavojas pilsētas deviņdesmitgadei un Latvijas simtgadei. Esam mazs novads, bet pilsētai — Mazsalacai kā mazpilsētai — galva ir jātur ļoti augstu, jo esam pamanīti, novērtēti, tagad ir jāiet tikai tālāk un jādarbojas vēl enerģiskāk. Katru dienu jālepojas ar to, ka esi un dzīvo savā valstī, un katra diena ir jāsvin, bet, ja nepieciešams rīkot īpašus svētku pasākumus, tad tie jāveido tādi, lai interesanti dažādām mērķgrupām, lai netrūkst apmeklētāju. Esmu gandarīta, ka kultūras centra zāles uz pasākumiem ir interesentu pilnas. Prieks, ka katru dienu kultūras centra telpās ir rosība, jo mums ir ļoti daudz pašdarbības kolektīvu, kam liela varēšana, arī ambīcijas attīstībai,» tā Dace Jurka.

Ļoti daudz interesanta var meklēt un atrast arī Sēļos. Būtībā ļoti mazā vietā laukos, kur iedzīvotāju nesniedzas pāri trim simtiem, ir netradicionāli augstvērtīgs kultūras notikumu kalendārs. Pēdējo pāris gadu laikā arī veidoti un attīstījušies vairāki pašdarbības kolektīvi, kas bagātina pagasta ļaužu ikdienu un sauc uz Sēļiem kultūras baudītājus.

«Ir sekmējies tas, ko vairākkārt esmu uzsvērusi: tādas vietas kā Sēļi ir jārāda pasaulei. Muiža ir Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums, un man prieks, ka, baudot kultūras dzīvi un pasākumus, to novērtē vietējie un cilvēki no tālienes. Igaunija ir mums tepat kaimiņos un vasarās jau iegājies, ka uz svētkiem klausīties labu mūziku, baudīt mākslu ierodas arī igauņi. Būtībā ir tā — līdzko vieni svētki beigušies, jau tiek plānoti nākamie. Īpaši tas vasaras sezonā, bet arī ziemā notiek izstādes, tikšanās, sarunas,» raksturoja Sēļu pagasta tautas nama vadītāja Ināra Blūma, piebilstot, ka pēdējos pāris gadus Sēļi nav iedomājami bez tautas mūzikas. Jāatgādina, ka pērn Sēļos tika aizvadīts pirmais tautas muzikantu saiets, kas pulcēja daudzas muzikantu kopas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, apliecinot, ka mazā pagastā var būt aktīva kultūras dzīve. Tāpat savs skanējums un rokraksts ir pagasta folkloras kopai.

«Tautas mūzikas festivāli notiek arī ārvalstīs, un arī Sēļos šajā gadā domāsim jau par lielāku tautas muzikantu dzīves notikumu vasarā. Sēļi ir mazs pagasts, kurā izdevies izveidot kolektīvu, kas muzicē gan savā novadā, gan devies koncertēt pa Baltijas valstīm,» tā Ināra Blūma, uzsverot, ka tautas muzikantu kustība Sēļos atdzimusi un aug augumā, pateicoties tam, ka izdevies satikt un kolektīva vadīšanā iesaistīt tautas muzikantu kustības pētnieci un tautas muzikantu biedrības vadītāju Ivetu Dukaļsku. «Vietai nav nozīmes, nozīme ir cilvēkiem, kas tur dzīvo. Svarīgi, lai ir muzikanti, cilvēki, kas vēlas darboties šajā kopienā. Ja tā ir, tad notiek arī saieti un danču vakari. Mans mērķis jau ir tāds, lai tautas muzikanti brauc apkārt un spēlē, un tas tiek darīts, jo mums izdevies nospēlēt jau 31 koncertu,» tā Iveta Dukaļska, kura pērn atzīta arī par Mazsalacas novada gada cilvēku kultūrā.

Sēļu muižas muzikantu un Sēļu folkloras kopas veiksmes «Liesma» izvēlējās kā vienu no pašdarbnieku dzīves vidi novadā raksturojošiem stāstiem. Pieminēšanas un apraksta vērti būtu daudzi novada amatierkolektīvi.

Tā kā šis ir Latvijas simtgades gads un priekšā ir krāšņi Dziesmu un deju svētki, kuros savs skanējums būs arī Mazsalacas kolektīviem, tad par koriem, deju kolektīviem un kopām «Liesma» veidos atsevišķu stāstu, bet, paveroties uz amatierkolektīvu sarakstu no malas, gribējās teikt, ka ir novadā tādi, kas tradīcijām bagāti, un tādi, kas teju jaunums un pārsteigums, bet raisa daudzu vietējo vēlmi līdzdarboties.

«Ramatiešu nekļūst skaitliski vairāk, bet lauku cilvēki tāpat grib baudīt kultūras dzīvi. Kultūras centrā notiek dažādas interesantas nodarbības, regulāri kopā sanāk sievietes uz vingrošanas nodarbībām. Kultūras centrā notiek arī citi pasākumi, koncerti, tepat regulāri mēģina amatierteātris,» tā Ramatas pagasta kultūras centra vadītāja Aiga Zaķe sacīja vasarā, kad tikko Līču skolā bija ielīgoti Jāņi un kultūras centrs vēra durvis pēc renovācijas, lai plašākās un ērtākās telpās varētu darboties arī pieminētais Ramatas amatierteātris, kas pagasta vārdu, spēlējot viesizrādes, nes apkārt Latvijai, jo apskaužama, gadiem ritot, ir vietējo aizraušanās ar teātra spēlēšanu.

Pirms pāris gadiem kolektīvs nosvinēja savas darbības 20 gadu jubileju, taču teātris Ramatā esot spēlēts jau 20. gadsimta sākumā un ražīgi lugas iestudētas padomju gados. Kādreiz ramatieši izvēlējušies teātri iestudēt un spēlēt, kaut kolektīvam nav bijis sava režisora, mēģinājuši Līču skolā un domubiedru lauku sētās, līdz cītīgi ar kolektīvu sākusi strādāt skolotāja Merika Lūse, bet tagad jau gadus piecus repertuāru izvēlas Gunta Maskaviča.

«Pašu dalībnieku spēlētprieks ir nodrošinājis kolektīva darbību līdz šai dienai, un kolektīvā vienmēr ir gandarījums par paveikto un prieks par kopā būšanu,» tā Aiga, kura ir arī amatierteātra aktrise.

Bet, ja par jauno, varbūt drīkstētu teikt — pat alternatīvu tradicionālajam, tad tās ir līnijdejas, kuras dedzīgi Mazsalacā nodarbina vismaz pārdesmit sieviešu prātus. Pirms nepilniem diviem gadiem tika izveidota līnijdeju grupa «Soli pa solim», kuras dejotājas pašlaik jau plūc laurus ne tikai pašmāju līnijdeju olimpiādē, kas ik gadu notiek Pierīgā, bet Mazsalacas kantrī dejotājām labi klājies arī Lietuvā, Traķos notikušajās sacensībās.

«Varējām dejot savā pulciņā, bet mēs uzdrošinājāmies iet plašumā. Aizbraucām uz «Rīgas kausu», aizvadītajā gadā uzstājāmies dažādos pasākumos, kas notika mūsu novadā un citviet, kur kolektīvu aicināja. Šogad ir nodomāts pat aizbraukt uz kādu festivālu ārvalstīs,» stāstīja Alla Romančuka, kuru dejotājas uzskata par grupas sirdi un dvēseli, bet viņa pati par grupas kodolu sauc 15 novada sievietes, arī pāris dāmas no Limbažu puses, kuras regulāri un pamatīgi strādā, lai «Soli pa solim» repertuāru varētu veidot gana plašu.

«Esam jau tikuši līdz ātriem ritmiem. Kantrī pierasts, ka dāmas dejo džinsos, zābaciņos, bet, ja mēs izdejojam ko čigānisku, tad ir mums koši tērpi. Pašas šujam tērpus, meklējam zābakus pie kurpnieka Tukumā, nākam kopā, jo kopā paveicam to, kas mums patīk,» sacīja Alla, kura pirms pāris gadiem pārcēlusies uz dzīvi Mazsalacā un ir gandarīta, ka var baudīt daudz kultūras notikumu un pati tajos piedalīties.

«Ir tik labi, ka tāda iespaidu dažādība. Cilvēkiem ir izvēle, ko skatīties, vai meklēt kādu kolektīvu, domu biedru grupu, kurā iesaistīties,» novērtēja Alla, kura līnijdejas pati dejo jau gadiem un gadiem arī soļus un ritmu palīdz apgūt tiem, kam deja un kustība kā vaļasprieks ir saistošs.

SPĒLĒTPRIEKS ir nodrošinājis Ramatas amatierteātra darbību. Pērnajā vasarā atkal bija pirmizrāde. Šoreiz iestudēta A. Brigaderes luga «Kad sievas spēkojas». Foto no pašvaldības arhīva

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem