Pie cilvēku ciešanām nepierod
Šajā gadā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra galvenā ārsta palīgs Voldemārs Kokorevičs saņēmis apbalvojumus par ilggadīgu un godprātīgu darbu, par ieguldījumu NMP dienesta darbības uzlabošanā, jauno kolēģu apmācībā un atbalstīšanā. Pagājušajā nedēļā viņš ticis pie vēl viena dokumenta, un pats saka, ka ļoti svarīga, jo tas ir Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas izsniegts diploms, kas apliecina, ka iegūta 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Formālu iemeslu ir ļoti daudz, lai žurnālisti steigtu uzdot jautājumus. Taču vērtīgākais sarunas iemesls ir Voldemāra attieksme pret darbu un dzīvi. Un apziņa, ka viņš ir cilvēks, kurš palīdzējis tūkstošiem līdzcilvēku.
Vai pamatā profesijas izvēlei bija vēlme palīdzēt cilvēkiem?
Apziņa, ka vari palīdzēt, nāca vēlāk. Tas notiek tad, kad sāc krāt darba pieredzi, kad saproti, ka jāsadzīvo ar gandarījumu, ka vari palīdzēt vienam, otram, trešajam, ka būs reizes, kad arī nevarēsi izglābt... Bet izvēlei iet un mācīties par feldšeri pamatā bija interese par anatomiju, par to, kas tas cilvēks tāds ir, kas ar viņu var notikt, par medicīnu. Bija svarīgi aiziet un pamēģināt mācīties medicīnas skolā, lai varbūt vēlāk iestātos Medicīnas Institūtā.
Bet tomēr neiestājāties.
Kad jau trīs gadus biju nostrādājis par feldšeri ātrajā palīdzībā, es mēģināju. Neiestājos. Tagad būtu moderni teikt — pietrūka motivācijas(smejas). Kāpēc? Tāpēc, ka patika strādāt, krājās darba pieredze, zināšanas, pārdzīvojumi. Arī to, ka darba ikdiena ir smaga, ka seko lieli pārdzīvojumi, saproti tad, kad šeit jau strādā. Bet es paliku, jo man patika.
BRIGĀDES CILVĒKS. Voldemārs Kokorevičs 34 gadus nostrādājis Valmieras ātrajā palīdzībā. Pēdējos gados darba diena mainījusies, jo tā biežāk paiet kabinetā, pie galda un datora. Bet Voldemārs ir godīgs un neslēpj, ka viņš joprojām ir gatavs un arī vēlas lekt mašīnā, un steigties cilvēkiem palīgā.
Anta Lūsas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv