Pāris dienas Peipusa malā

Interesanta ir mūsu apmešanās vieta Ninā. Vecā zirgu pasta ēka no sarkaniem ķieģeļiem ar ļoti specifisku iekārtojumu, kas vairāk domāts bļitkotājiem ziemā, taču gana labs arī ceļotājiem vasarā. Nakts siltumā zem jumta mīkstā gultā tikai pārdesmit metrus no ezera – ko vēl vairāk var vēlēties. Tiesa, peldoties šajā Ninas pludmalē, kas no mītnes vietas tikai burtiski pāri ielai aiz stūra, jārēķinās ar akmeņainu ezera dibenu, tāpēc labāk ūdenī doties ar krokšiem vai īpašām ūdens čībām. Nina ir izteikta vasaras kūrorta zona, kurā ik pa brīdim var sastapt kādu auto ar svešzemju numuriem. Interesanti, ka svētdienas pusdienlaikā te lokālus ielas remontdarbus ar savu tehniku veic divi... holandieši, tēvs un dēls. Kad īsā sarunā apjautājos jaunākajam no abiem, kas viņu uz šejieni atvedis, viņš, ne mirkli nedomājot, smaidīdams atbild – liktenis! Darbus abi tālumnieki veic bez liekas steigas, pa vidu laiks tiek īsināts arī ar kādu alus kausu. Var redzēt, ka abi holandieši te, Igaunijā, jūtas patiešām komfortabli.

PLUDMALES SAPOŠANA? Neticiet baumām, ka šovasar Peipusa krastā bija pilns ar sprāgušām zivīm! Pats savām acīm redzēju, ka pludmalē – gan akmeņainajā Ninas krastā, gan mūsu jūrmalai līdzīgajās Kallastes smilšainēs – tikai pa retam ūdenī pie krasta skalojās pa kādai beigtai mazai zivtelei. Varbūt arī pāris sprīdi garus asarīšu vrakus atradu... Viss! Kā zināja teikt Kallastes ostā, šāda mazo zivtiņu bojāeja tik sutīgā vasarā neesot nekas neparasts. Tā arī netiku gudrs, ko Kallastes lepnākajā pludmalē dara šis traktors – līdz sauszemes robežai ar Krieviju tālu, arī kūrviesiem taču ērtāk pārvietoties pa ūdens piegludinātu pludmali...