22. Septembris, 2019
Vārda dienu svin: Maigurs, Mārica, Māris

Pāri astoņām valstīm – dzied koris Skan

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Ikdienas darbos atgriezies, ikviens korists tomēr vēl dzīvo atmiņās par krāšņi un gana eksotiski pavadītu nedēļu no 30. marta līdz 7. aprīļa vēlam vakaram. Ja kāds jautātu dziedātājam, lai pastāsta, kā gājis, un lūgtu, lai neizlaiž nevienu stāsta detaļu par gandrīz prātam neaptveramu braucienu pāri visai Eiropai, tad pirmais, ko tūlīt gribētos teikt – uh… cik labi bija!

KORIS SKAN.
KORIS SKAN.

Stāsts, kurā neizlaist nevienu detaļu, ir par kora Skan ceļojumu cauri astoņām valstīm un koncertēšanu IX Starptautiskajā Istrijas koru un orķestru festivālā Horvātijā, kas norisinājās no 3. līdz 6. aprīlim. Jau no septembra gatavojoties sezonas skaistākajam notikumam, koris, mākslinieciskā vadītāja Irēna Zelča un radošā komanda sagatavoja muzikāli daudzveidīgu repertuāru, kurā atrodamas gan komponista J. Strazda dziļdomīgās kompozīcijas, pašu Valmieras dziesma, gan skaistākie garīgās mūzikas darbi un latviešu tautasdziesmu apdares. Festivāls Poričas pilsētā pulcēja kolektīvus no Francijas, Vācijas, Igaunijas un citām valstīm, tomēr gods pārstāvēt Latviju šoreiz piederēja vienīgi korim Skan. Pašu koristu vārdiem, «nekad vēl nebijām jutuši tik daudz koncentrētas enerģijas, mums gribējās dziedāt labāk nekā jebkad agrāk un izjust skaņdarbus tā, lai laiks uz skatuves apstātos». Piepildīti ar lepnumu par to, ka esam latvieši, varam dziedāt un izjust prieku par to, ko darām, nepalikām nepamanīti citu kolektīvu vidū. Kopīgi dziedājām līdzi citiem koristiem, atbalstījām tos ar ovācijām, un arī pavadot laiku Poričas viesnīcā Walamar Zagreb, spējām uzmundrināt viesnīcas personālu, citus kolektīvus, kā arī viesnīcā apmetušos tūristus. Dalība festivālā koristiem ir bijusi ļoti vērtīga, iepazīstot atšķirības un paņēmienus liela mēroga mūzikas notikumu organizēšanā un norisē citviet Eiropā, tomēr jāteic, ka koris Skan gan dziedot, gan vizuāli izskatījās eleganti un radīja patīkama, profesionāla un draudzīga kolektīva tēlu. Koncertējot un mēģinājumu laikā pieskandinot viesnīcas telpas, kurās visu festivāla laiku latviešus ik dienu sagaidīja allaž smaidīgs un labu vēlošs viesnīcas personāls, ir radusies cerība kora Skan nākotnē veidot sadarbību ar ārzemju kolektīviem, kā arī turpināt savu dalību festivālos citviet Eiropā un pasaulē.

Lai gan aizkustinājums un emocijas, kas radās, muzicējot un ar dziesmu palīdzību parādot, kādi spēj būt latvieši, bija vārdos grūti aprakstāms, neviltotu sajūsmu un tiešām pozitīvas emocijas Skanim izdevās sajust vēl krietnu laiku pirms paša festivāla norises. Uzsākot deviņu dienu ilgo braucienu, koristi autobusā negarlaikojās un spēja cits citu uzmundrināt gan dziedot, gan vienkārši sarunājoties, kā arī darot dažnedažādas aktivitātes, piemēram, brauciena laikā radot muzikāli ritmiskas performances.

Braucot cauri Latvijai, Lietuvai, Polijai, Čehijai un Austrijai, varēja ievērot aizvien jaunas nianses ainavā. Jo tālāk uz dienvidiem, jo vairāk pavasara un gaiss kļuva siltāks. Lielceļi, stiepdamies cauri katras valsts teritorijai, atklāja aizvien jaunas nianses zemju apsaimniekošanā un tautsaimniecībā. Sevišķi iespaidīgi skatam pavērās kalnainie apvidi un, protams, Alpi. Braukšana ar autobusu ļāva adaptēties pārmaiņām un pa īstam noticēt ceļojuma procesam. Lidmašīnas logā nekad neko tādu neieraudzīt. Ceļā uz pirmajām ekskursiju vietām Slovēnijā korim garāmbraucot izdevās apskatīt arī vēsturiskas teritorijas, piemēram, Austerlicas kauju norises vietas, kā arī mūzikā tik daudz apdziedāto upi Donavu.

Par veselu piedzīvojumu korim izvērtās nonākšana Slovēnijas viesnīcā, kas atrodas Šmarjetnas augstienē. Uz kalna galā esošo viesnīcu veda šaurs līkumots ceļš ar stāvām nogāzēm. Pakājē esošais Kraņjas pilsētas centrs palika trīs kilometrus aiz muguras, taču tumsā nebija iespējams saskatīt apkārtni. Sakām vārdos neizteicami lielu paldies šoferiem – Jurim un Gatim, kas Valmieras lielāko ekskursiju autobusu spēja bez sarežģījumiem nogādāt pie pašas viesnīcas durvīm, jo tikai no rīta ieraudzījām, cik lielā augstumā patiesībā atrodas viesnīca. Stāvot viesnīcas balkonos un sagaidot saullēktu, skatam pavērās neticami skaista ainava – Kraņjas pilsētas māju sīkie jumtiņi, cauri tekošā Savas upe, un to visu ieskauj Šmarjetnas kalni rīta dūmakā. Tālākajā dienas daļā koris apmeklēja Bledas ezera apkārtni, kas bija viens no skaistākajiem apskates objektiem. Ezera apkārtne, kalni, pavasarīgs gaiss, plaukstoši koki, tauriņi, tālumā kalna galā esošā Bledas pils – kur vien skaties, ainava kalpo par paraugu izcilām fotogrāfijām uz pastkartēm. Bledas smaragdzaļais ezers un tā centrā esošā saliņa ar Debesbraukšanas baznīcu, uz kuru ved 99 pakāpieni, jau vien radīja pasaku valstības cienīgu skatu. Pierādot savu mīlestību un apliecinot gatavību savas dāmas uz rokām nest pat visaugstākajās virsotnēs, īpaši romantisks 99 pakāpienu ceļš izvērtās diviem pāriem korī – Dagnei un Mārtiņam, kā arī Inetai un Artūram, kas kāpiena noslēgumā simbolisko ceļu augšup iezīmēja, ieskandinot Debesbraukšanas baznīcas zvanu.

Bledas apkārtnes baudīšanai tika dots maz laika, taču jau pēcpusdienā devāmies uz kempingu pilsētiņu Fusinu, lai pārnakšņotu, bet nākamajā dienā dotos uz Venēciju Itālijā. Jau esot Fusinā un kājām aizstaigājot līdz krastam, tālumā bija redzami Venēcijas ēku apveidi. Vien nedaudz pieliekot fantāziju, varējām iztēloties neparastās pilsētas īpašo atmosfēru un sevi pastaigājamies pa to. Dienai satumstot, Venēcija māju logos ieslēdza lampiņas, un mazi staru kūlīši pa Adrijas jūras ūdeni atspīdēja līdz pat pašai Fusinai. Tobrīd vēl iedomāties nespējām, cik ļoti mūs spēs pārsteigt pati Venēcija.

Nākamajā dienā pašā rīta agrumā no Fusinas ar kuģīti devāmies tuvāk unikālajai pilsētai. Venēcija vēl nebija pārpildīta ļaužu bariem, laivas mierīgi slīdēja pa Lielo kanālu, un mēs izkāpām piestātnē. Lai arī cik savādi tas izklausītos, bet, sperot pirmo soli uz Venēcijas zemes, iespējams, katrs no prāta izmeta savas parastās domas un piedzīvoja īstu šeit un tagad mirkli. Venēcija ar visu savu būtību izstaroja senatnīgumu, atgādinot katram tās viesim, ka ir dzīva leģenda. Tomēr mēs paši šajā pilsētā iemiesojām klasiska tūrista tēlu un apskatījām tās tiltus, kanālus, Svētā Marka laukumu, Zvanu torni, kā arī citas ievērojamas vietas. Brīvajā laikā katrs skanists atrada sev tīkamāko laika pavadīšanas veidu – kāds ar sabiedrisko transportu vaparetto devās izzināt pilsētas arhitektūru, cits iepazina Venēciju, izstaigājot to kājām un nogaršojot tradicionālos itāļu ēdienus greznos restorānos, bet vēl kāds gondoljera pavadībā nozuda pilsētas mazākajās ieliņās un saklausīja vēl iepriekš nedzirdētu klusumu, kāds mājo starp pilsētas ēku sienām. Šī klusuma ieskauts, izskanēja bildinājums, mūsu pašu koristei Inetai sakot jāvārdu savam dzīvesbiedram Artūram. Patiesi neaizmirstams un teju unikāls mirklis kora skaistāko atmiņu pūrā, kas vienmēr saistīsies ar Venēciju! Atvadoties no pilsētas un sēžot kuģītī atpakaļceļā uz Fusinu, Venēcija iztālēm atkal izlikās neparasta, pat nereāla – kā mirāža vai savdabīga oāze. Adrijas jūras zaļais ūdens reizēm saplūda ar debesīm, un Venēcija it kā izzuda skatam. Tanī mirklī kļuva skaidrs, kāpēc Venēcijai piemīt tās īpašais šarms, un tikai suvenīri, fotogrāfijas un video ieraksti ar kora iedziedātajiem akordiem uz Venēcijas tiltiem apliecināja, ka esam bijuši tās viesi.

Jau tās pašas dienas vakarā atkal bijām atgriezušies Slovēnijā, šoreiz Portorožas pilsētā, lai pārnakšņotu un sagatavotos nākamās dienas ekskursijām. Slovēnija ikvienam koristam paliks atmiņā ar brīnišķīgajām viesnīcām, kas atrodas tieši Adrijas jūras krastā, radot neaizmirstamus skatus un mierpilnas izjūtas. Pa minūtēm saplānotā grafika ietvaros paspējām apskatīt Portorožu un Piraņu, atmiņā paliekošs ir šīm pilsētām raksturīgais jūras klimats, laivu un kuģīšu piestātnes un vecpilsētu laukumi, uz kuriem ved bruģētas, stāvās nogāzēs izvietotas ieliņas.

Piepildītas ar neskaitāmiem iespaidiem, bija pagājušas tikai piecas dienas. Sestās dienas rīts – jau Horvātijā, Poričas festivāla viesnīcā. Paralēli mēģinājumiem viesnīcas telpās un koncerta norises vietā netālu esošās viesnīcas Hotel Pical zālē, arī šajā valstī apskatījām divas pilsētas – Pulu un Rovinju vietējās gides pavadībā. Pulā apskatījām Sergiju Triumfa arku, Pulas amfiteātri, Augusta templi, bet Rovinjā – Sv. Trīsvienības baptistēriju, ostas teritoriju ar krastmalu, kā arī pilsētas baroka un renesanses stila arhitektūru. Lieki piebilst, ka Adrijas jūras krastos esošās pilsētas nebeidz pārsteigt un sajūsmināt ar savu skaistumu.

Pirms noslēgt stāstu par kora braucienu, kas prasījis gan lielu izturību, tomēr devis arī daudz prieka un pārliecības, ka tas, ko darām, ir pūliņu vērts, koris Skan saka lielu paldies Vidzemes Augstskolai, Valmieras Kultūras centram, Valmieras Kultūras centra kultūras darba organizatorei Gitai Krūklei, Valmieras pilsētas pašvaldībai, VTU Valmiera superīgajiem šoferiem Gatim un Jurim, gidei Silvijai Maliņai, Porečas pilsētai un festivāla organizatoriem, kā arī līdzbraucēju komandai.

Koris ar visu savu sirsnību saka paldies arī diriģentei Lienei Zvirbulei un vokālajam pedagogam Rūdolfam Bērtiņam par ieguldīto darbu, lai kori sagatavotu dalībai festivālā. Īpašs paldies koncertmeistarei Līgai Īvānei par smaidu, rūpēm, kā arī nedalītu uzmanību, lielo kora saimi vadot, motivējot un organizējot brauciena laikā. Pats lielākais paldies kora mākslinieciskajai vadītājai Irēnai Zelčai – cilvēkam, kas kora būtības veidošanai veltījis visu savu spēku, ticību un pārliecību, – ja nebūtu dzimusi ideja, sapnis un milzīgs gribasspēks savu komandu aizvest braucienā pāri astoņām valstīm, ja nebūtu pūliņu sapņa īstenošanai – Skan neskanētu tālu aiz Latvijas robežām.

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
26. Aprīlis, 2019

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 
 
 
 
 

Partneri