Parāda atdošana vai īlens maisā
Prognozēt, ko pārsteidzošu vēl šī sasaukuma Saeimas deputāti nolems viņiem atlikušo pilnvaru laikā, ir grūti. To parāda arī daži negaidīti balsojumi 25. septembra sēdē. Veikuši nebūtiskus grozījumus likumā «Par nodokļiem un nodevām», pieņēmuši Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām 2014. — 2020. gada plānošanas perioda vadības likumu un vēl dažus, deputāti konceptuāli atbalstīja arī grozījumus likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām». Tie paredz, ka pēc Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma nākamā darba diena būs brīvdiena.
Tāda dāsnuma un devīguma gaisotnē tad nu deputāti ķērās klāt arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā trešajam (galīgajam) lasījumam gatavotajiem Maksātnespējas likuma grozījumiem, kas iedzīvotājiem paredzēja krietni vieglāku ceļu, kā atbrīvoties no banku parādiem, nespējot maksāt par ieķīlātajiem dzīvokļiem. Šos grozījumus jau 2012. gada 24. septembrī iesniedza deputāti Viktors Valainis, Jānis Upenieks, Jānis Junkurs, Gunārs Rusiņš, Klāvs Olšteins un Gaidis Bērziņš. Saeimā tos pa laikam cilāja un skatīja 1. un 2. lasījumā (pagājušā gada 28. novembrī). Otrajā lasījumā tika pieņemts arī tā saukto nolikto atslēgu princips, proti, pēc personas dzīvokļa vai citas ieķīlātās mantas pārdošanas kreditors zaudētu savas prasījuma tiesības, bet visas atlikušās parādnieka saistības tiktu dzēstas. Tāpat bija atbalstīts noteikums, kas paredz dzēst ne tikai parādnieka saistības, bet arī ar tām saistītos galvojumus. Pēc tam likuma grozījumu sagatavošana galīgajam lasījumam iestrēga, jo grozījumu sagrozīšanai bija pavisam iesniegti 111 priekšlikumi. Daudzi no tiem tīši vai netīši bija tik pretrunīgi un samudžināti uzrakstīti, ka ar tādiem sešu deputātu rosinājumi faktiski varēja pazaudēt savu būtību. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, kurā katrs no šiem 111 priekšlikumiem tika izskatīts, vairāki deputāti diezgan neslēpti parādīja, cik spēcīgs Latvijā ir banku lobijs, jo lēmēji galvenokārt vērtēja, ko par tādu vai citādu grozījuma punktu teiks bankas, un nevis to, kādu palīdzību jaunie ieraksti Maksātnespējas likumā dos parādu jūgā iekļuvušajiem.