18. Septembris, 2019
Vārda dienu svin: Liesma, Elita, Alita

Par savu posmu Ķoņu kultūras dzīvē

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

«Maruta mūsu novadā, sevišķi jau Ķoņu pagastā, lielu darbu ieguldījusi pagasta vēstures apkopošanai līdz pat mūsdienām, pēdējos gados rīkojot dažādas latviskas saiešanas ar dziesmām, dančiem, rotaļām, kas sasaucas arī ar valsts jubilejas reizi. Šobrīd gan Maruta ir pelnītā pensijā, bet ik pa laikam dažādos pasākumos viņa ir redzama un jūtama,» tā MARUTAS KRASTIŅAS, kas ielūgta uz Latvijas simtgadei veltīto svinīgo koncertu vietā, kur tapa Latvijas valsts – Nacionālajā teātrī, veikumu raksturo Naukšēnu novada domes priekšsēdētājs Jānis Zuments.

Par savu posmu Ķoņu kultūras dzīvē

Pati Maruta par darba gaitu sākumu Naukšēnu pusē atceras:

«Bibliotēkā sāku strādāt tikai 1997. gadā, līdz tam no 1973. gada 1. septembra man bija uzticēta kultūras darba organizēšana, pirmais pasākums – Skolotāju diena. Algas tolaik bija mazas, kolhozs piemaksāja 40 rubļus, lai kopā sanāktu 90. Taisīju uzskatāmo aģitāciju, zīmēju planšetes, man zīmēt patika, tas darbs nebija grūti apgūstams. Tagad ar datoru citi laiki, ja kaut kur kļūdies, var izlabot, bet tad tā nebija: ielaidi kļūdu rakstāmmašīnas tekstā – raksti visu lappusi no jauna. Kad Naukšēnu pagastā parādījās datori, pamazām visu apguvām.

Šobrīd gribu apkopot visu kultūras vēsturi, pagasta vēsture ir pārāk apjomīgs darbs, bet arī no tās man ir kaut kas savākts, ar to es varētu nobeigt savu posmu vairāk nekā 40 gadu garumā Ķoņu kultūras dzīvē. Ķoņiem dziedāšanas tradīcijas ir ļoti vecas, pirmais vīru dziedāšanas koris te nodibināts 1882. gadā, tajā bijuši tuvu pie 40 dziedātājiem, kuri 1895. gadā piedalījušies IV Vispārējos Dziesmu un Mūzikas svētkos Jelgavā. Arhīvos uzgāju, ka koris vēl piedalījies četrdesmito gadu Dziesmu svētkos.

Teātra spēlēšanas tradīcijas aizsākušās XX gadsimta sākumā, tolaik uzvestas tādas lugas, kuras šodien neredzēsim profesionālajos teātros, sliktākais, ka tās, visticamākais, nospēlētas vienu reizi, jo nekur jau šādu uzvedumu nebija iespējams aizvest. To laiku es visvairāk apbrīnoju – ap 1930. gadu koris gandrīz katru sestdienu kaut kur braucis uzstāties, bet kā tas vispār bija iespējams?! Zinu, ka tolaik smagā mašīna Ķoņos bijusi vienam zemniekam, bet laikam jau transportu kaut kur sameklēja – skolēnus taču arī veda ekskursijā uz Siguldu, ar vilcienu taču uz turieni nevarēja aizbraukt, mana mamma ap to laiku mācījusies un šādā ekskursijā pabijusi.

Manā laikā pasākumos Mūsu dzimtenes plauksmei notika sacensības starp pašvaldībām, pie mums darbojās koris, vīru ansamblis, 1973. gada vasarā pēdējo reizi bijām Dziesmu svētkos. Vēl kādus gadus koris pastāvēja, bet pēc tam lēnā garā izjuka, taču ansamblis darbojies regulāri, tāpat arī deju kolektīvs Modra Karseļa vadībā kaut ar sešiem pāriem, tomēr pastāvēja vēl deviņdesmitajos.

Padomju gados bija pašvaldības ar priekšnieku un visu pārējo, bet vairāk jau nācās rēķināties ar kolhozu, kas par visu maksāja, gādājot transportu uz mēģinājumiem, muzikantus ballītēm un tādā garā. Atceros vienus Ķoņu ciema svētkus, juku laiki jau bija sākušies, vietējā pašdarbība tāda pašvaka, vairāk aicinājām ciemiņus, bet, kad kļuvām turīgāki, tad atkal aizgāja, domāju, ka Naukšēnu novada pašvaldībā grēks būtu par kaut ko sūdzēties. Ar pašvaldības atbalstu esmu izgājusi folkloristu kursus, rakstījām arī projektus. Kad vēl priekšnieks bija Karselis, kāda kundzīte no Vācijas bija piedāvājusi palīdzību, tika uzrakstīts pirmais projekts, nesām to tulkot vācu valodā, taču atbalstu nesaņēmām. Pirmais lielākais projekts izdevās reģiona fondā, kur tikām pie 6000 latiem informācijas centra izveidei, nopirkām divus datorus un kopētāju un izremontējām telpas. Pēc tam bijuši Kultūrkapitāla fonda projekti, pati esmu tos rakstījusi un domājusi. Valmieras novada fondā man ir vismaz četri projekti – ar fonda atbalstu stutēts Ķoņu kalns, viens pasākums Unguriņu robežpunktā (Maruta ir Baltijas ceļa atceres pasākuma Unguriņu robežpunktā tradīcijas aizsācēja, šogad koncertu organizēt par sava projekta naudu pilnībā bija uzņēmušies igauņi – J. C.), viens projekts Vakarēšana lauku sētā aizgāja arī Amerikas latviešu fondā – tie tādi papildusdarbi pie tās kultūras, par kuriem tā īpaši arī nav runāts.

Arī folkloras kopa mums ir sena, izveidojusies ap 1982. gadu vienlaikus ar Iļģiem, darbojāmies gadus trīs vai pat četrus ap 20 dalībnieku sastāvā, Latvijā līdz festivāliem vēl nebijām tikuši, kad jau dziedājām Igaunijā, uzstājāmies arī lielā pasākumā Valmieras kultūras namā, bet tad saslima vadītāja un iestājās pārtraukums. Nu daļa no dalībniekiem dzied Dzīnē, tas ir kolektīvs, uz ko vienmēr var paļauties, vienīgais sliktums, ka dalībnieki noveco. Es viņiem joprojām piepalīdzu organizatoriskā ziņā, nupat bija ļoti skaists pasākums Rāmi tek Rūnavots, bet vasarā Dzīne brauca ekskursijā uz Koknesi, kur vizinājās ar kuģīti pa Daugavu, ciemojās pie Kokneses folkloras kopas Urgas, nogaršoja Skrīveru saldējumu. Arī pensionāru ekskursiju katru gadu noorganizēju – šogad izbraucām Tukuma pusi – Cinevillu, salmu muzeju, siera ražotni.

Bet sadraudzības pasākumi ar igauņu kaimiņiem aizsākās vēl padomju laikos, šķiet, ka es vēl tad nemaz nestrādāju kultūras darbā, bet biju komjaunatnes sekretāre kolhozā – man vēl glabājas kopīgā komjauniešu vakara bilde no sešdesmito gadu beigām Lilli kultūras namā. Tā ar to Lilli esam sākuši, aizgājuši līdz Nuijai, tagad vēl līdz Karistei un Abjai arī – 22. novembrī no Karistes brauks ciemos pie mums, lai kaut ko sameistarotu un pēc tam kopīgi padziedātu.»

Ir gadījies arī pa kuriozam pārpratumam – tā astoņdesmito gadu sākumā Maruta kādā pasākumā dzirdējusi, kā Ivars Briedis interesanti stāsta par Dienvidameriku. Nolēmusi uzaicināt, lai pastāsta arī ķoniešiem. Sazvanījusi: Briedis atbild, ar mieru, viss kārtībā, pats ar autobusu atbrauks uz Rūjienu, pretī būs mašīna. Pienāk tā diena, bet no autobusa izkāpj cits Briedis, kam Andris vārdā, izrādās, ka sajaukti tālruņa numuri, taču pasākums tāpēc nav izgāzies, jo Briežu Andris jau nav uz mutes kritis.

Marutai arī prieks par savu pēcteci bibliotēkā un kultūras darbā Egitu, kura pāris gadiņos paspējusi jau tīri labi iedzīvoties, vienīgās bažas, vai Naukšēni nepārvilinās pie sevis. Bet Latvijai jubilejā Maruta novēl: «Lai mūžam pastāvētu latviešu valoda, lai mēs būtu brīva un laimīga valsts!»

MARUTA KRASTIŅA. Ārijas Romanovskas foto

«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
 
 
 
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
 
 
 
 
 
 

Partneri