Par Latvijas simtgadi domājot
Līdz 2018. gada 18. novembrim atlicis pusotra gada ar astīti. Laika reizē maz un daudz. Daudz tādā nozīmē, lai it kā jūsmīgā prātu vētrā, entuziasmā visam domubiedru pulciņam acīm mirdzot, sabīdītu kādu varbūt ekskluzīvu, iespaidīgu un, protams, finansiāli dārgu, taču tai pašā laikā vienreiz lietojamu produktu, kuru diez vai kāds tā pamatīgāk atcerēsies pat pēc mēneša vai diviem. Jā, būs samēģināts, sataisīts, samenedžēts vai no puspasaules un par ellīgu naudu palaists gaisā kaut kas elitārs, ko vairāk vai mazāk profesionāli nofilmēs biezā slānī uz Latvijas simtgades svinībām sabraukušie ārzemju viesi. Bet ko ar to visu darīt jau 19. novembrī?
Šis ievada monologs lai veltīts iecerētajam deju lieluzvedumam Māras zeme, par kura īpatnējiem tērpiem nupat lauž šķēpus i kultūras profesionāļi, i vienkāršā tauta. Piekrītu meņģelietim Ģirtam Pakulim un viņa vaicājumam 19. janvāra Liesmā — uz kā rēķina mēs taisām lielo mākslu? Visu cieņu lieluzveduma izpīpētājiem, taču diezin vai kāds no tiem, kuri — vispirms gara acīm, bet vēlāk uz papīra — skicējuši šim pasākumam nepieciešamos stilizētos tērpus, kaut nedaudz mēģinājuši vismaz aptuveni parēķināt, cik tas viss maksā un kurš par šo faktiski vienreiz lietojamo ietērpu būs gatavs maksāt? Parasti jau šo ļaužu ziņā vien augstā dziesma, pardon, deja, tā teikt, domas lidojums, ko nu vēl par tik netīrām lietām kā nauda... Bet vajadzētu gan!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv