Novusa karalis

- 31.Oktobris, 2017
Pilsētās un novados
Portālā

Uzaugot Anglijā, DŽEFRIJS SAMUELS ČESTERS vienmēr dzirdēja stāstus par Latviju. Tos viņam stāstīja Lielbritānijā dzīvojošā omīte, kas vienmēr, nostalģijas pārņemta, atcerējās Liepājā pavadīto bērnību, pirmskara gadus. Viņa mazdēlam stāstīja par skaistajiem Latvijas gadalaikiem, kas vēl vairāk mudināja vīrieti šeit ierasties.

Atgriešanās pie saknēm

Latviju par savām mājām Džefrijs sauc jau astoņus gadus, kuru laikā ir iemācījies valsts valodu, iepazinis Latvijas kultūru un uzsācis savu biznesu – novusa galdu ražošanu. Viņš ar savu četrkājaino draugu – suni Naikiju – apdzīvojis telpas Teodora Breikša ielā, kur vienmēr priecājas uzņemt novusa mīļotājus.

Jautāts, kur Džefrijs Lielbritānijā dzīvoja, viņš iesmejas un saka, ka dzimis ir Oksfordā, taču, tā kā tētis ir mācītājs, viņiem bieži nācies mainīt dzīvesvietu. Kaut arī dzīvojis dažādās pilsētās, par katru viņam ir aizrautīgs stāsts, kas tajā bijis tik lielisks... Tieši tikpat aizrautīgi viņš tagad runā par mūsu vēju pilsētu.

Džefrijs smejot atceras savu ierašanos Liepājā: "2009. gadā šeit bija vislielākā krīze un ļoti auksta ziema." Viņš Latvijā ieradies projekta "Comenius" programmā un trīs gadus dzīvojis Rīgā. Strādājis Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā un saņēmis Eiropas Savienības stipendiju. "Es vēlējos šeit būt tieši grūtākajā laikā, sniedzot sava veida palīdzību no Eiropas," stāsta Džefrijs. Viņš atradis privātskolotāja darbu, strādājis "Valodu vēstniecībā" Rīgā, pēc tam Liepājā. "Mana pārvākšanās notika tā organiski. Dzīvojot Rīgā, man bija ļoti labi draugi, patika pilsētas atmosfēra. Bet katru reizi, atbraucot uz Liepāju, šķita, ka šeit ir vēl foršāk nekā Rīgā. Cilvēki ir vēl draudzīgāki."

Viņš novērtē Rīgā pavadīto laiku, jo tieši tur iemācījies latviešu valodu. Sākotnēji viņam bijis grūti izrunāt dažus vārdus, piemēram, "uz redzēšanos", taču viņam bijuši angliski runājoši draugi un starptautiskā vidē veikli apguvis pat sarežģītus vārdus. "Es nezinu visus vārdus. Sākumā man bija iespēja runāt angliski, bet es tomēr gribēju mācīties šo valodu, jo cilvēki visur bija tik atsaucīgi un komunikabli. Viņi bija priecīgi, man iemācot arvien jaunus vārdus. Tiku pie iespējas apgūt latviešu valodas pamatus kursos kopā ar cittautiešiem un bērniem. Es vienmēr klausos Latvijas Radio 1, kas ir ļoti noderīga radio stacija, lai mācītos valodu. Bet es gribu lūgt visus latviešus – ja cilvēks cenšas ar jums runāt latviski, atbildiet latviski, jo tā jūs viņam palīdzat mācīties!"

Daudz kas labs noticis

Šeit dzīvo Džefrija tante Valda, kas ir viņa vecmāmiņas māsa. Viņa par Džefrija pārvākšanos bijusi ļoti priecīga, jo citu radu Latvijā neesot – viena māsa kara laikā pārcēlusies uz Lielbritāniju, otra uz Kanādu. Kaut arī viņai ir jau 92 gadi, viņa kopā ar draudzenēm ik dienu dodas garās pastaigās un ir ļoti aktīva.

Šobrīd Džefrijam ir stabila dzīve Liepājā. Aizbraucis uz Angliju, viņš tur vairs nejūtoties kā mājās – tās tagad ir šeit. Divus gadus dzīvojot Liepājā, viņš iegādājies sev dzīvokli, no tantes saņēmis dāvanā vasarnīcu pie Grobiņas un lauksaimniecības zemi pie Priekules. "Priekulē šobrīd ir džungļi," smej Džefrijs, "bet šeit man ir viss, par ko nevarētu pat sapņot, dzīvojot Lielbritānijā. Man vajadzētu būt miljonāram, un pat tad es nespētu iedomāties, ka varu būt laimīgāks!"

Viņš uzskata, ka Liepāju šodien nevar salīdzināt ar to pilsētu, kāda tā bija, kad viņš šeit ieradās. "Te tik daudz kā laba ir noticis. Neredzu vairs iemeslus braukt prom. Pilsētas vide attīstās. Protams, ir tādi, kas aizbrauc, bet vairums no tiem, kas paliek, ir labi, strādīgi cilvēki."

Dzīvojot Lielbritānijā, viņam nedaudz izdevies iepazīt latviešu kultūru. Tur darbojušās dažādas latviešu biedrības, kas piekopušas dzimtenes tradīcijas. "Bērnībā gāju uz Ziemassvētku tirdziņu, kur bija skābēti kāposti latviešu gaumē. Ikviena detaļa, ko uzzināju par vietu, no kuras nāk mana ģimene, šķita interesanta. Esmu bijis uz organizācijas "Daugavas Vanagi" pasākumiem, ģimenei bija latviski runājoši draugi, ar ko esmu ticies," atceras Džefrijs. Viņš stāsta, ka bijusi kāda liela lauku māja, kur latvieši kopā devušies svinēt Līgo svētkus, bet tas vienmēr bijis skolas laikā, tādēļ viņš nav varējis šos pasākumus apmeklēt.

Viesus vienmēr ved uz Karostu

Šobrīd viņa ikdiena aizrit, vadot biznesu. Novusa spēli Džefrijs iepazinis, dzīvojot Rīgā. Visi teikuši, ka tā ir padomju laika spēle, taču jaunietis sācis meklēt informāciju un uzzinājis, ka tā tomēr ir mūsu pašu valstī radīta spēle. "Sāku domāt, kādēļ par šo spēli neko nezināju agrāk, kādēļ informācija par novusu nav pieejama tūristiem. Tai vajadzētu būt vienam no valsts reklāmas objektiem, jo tā ir mūsu spēle," ir pārliecināts Džefrijs. Viņš vēlas izveidot karti, kurā būtu atzīmētas vietas, kur Latvijā var brīvi spēlēt novusu, tādēļ aicina iedzīvotājus par šādām vietām pastāstīt. "Uzskatu, ka ikvienam būtu forši uzzināt, kur aiziet un vienkārši uzspēlēt."

Džefrijs Liepāju uzskata par lielisku pilsētu un nosauc to par savu mazo karalisti. "Šis viss skaistais pieder tikai mums!"

Par ļoti īpašām emocionālām saiknēm Džefrijs piemin, runājot par Krasta ielu Karostā. "Tā ved no Atmodas bulvāra līdz tuvajiem fortiem, kur atrodas piemineklis kureliešiem. Tur pirms 80 gadiem mēdza iet mana vecmāmiņa. Ja man ir viesi, es vienmēr viņus vedu uz Karostu."

Viņš uzskata, ka Liepājā ir daudz attīstības iespēju. Džefrijs ar sajūsmu stāsta par vēsturiskajām ēkām, kam pievērš lielu uzmanību. "Man šķiet, ka mums nevajag celt jaunus kūrortus, jo to var darīt jebkurā pilsētā. Mums ir vietas, ko citi nevar imitēt. Liepājā vajadzētu rūpēties par to, kas mums ir, par vēsturiskajām vērtībām."

 

NOVĒLĒJUMS LATVIJAI

"Es labprāt redzētu pašpārliecinātu un pozitīvi domājošu Latvijas tautu. Visur valda tik liels negatīvisms. Daudzi jautā: "Kāpēc? Kam mums to?" Labāk taču ir skatīties pozitīvi. Ja tas neder tev, droši vien būs citi, kam tas būs ieguvums. Nav jādusmojas par to, ka kaut kas attīstās. Ja mēs būtu gatavi atbalstīt cilvēkus, kas mēģina domāt pozitīvi, tik mazā valstī pārmaiņas būtu ātri panākamas," ir pārliecināts Džefrijs. "Realitāte nav tik skarba, kā negatīvi noskaņoti cilvēki domā."

 

VĀRDNĪCA

Game – spēle

Goodbye – uz redzēšanos

Sea – jūra

Bonfire – ugunskurs

Dog – suns

Language – valoda

Aunt – tante

Jet lag – laika joslu maiņa

Electroencephalographically – elektroencefalogrāfiski (garākais vārds vārdnīcā)

 

NEPARASTI

"Es nedzīvoju kā latvietis, taču arī angļu tradīcijas man nebija ierastas." Jau bērnībā Džefrijam katru gadu bijis "urrā krēsls" dzimšanas dienā, kad jubilārs tiek ar krēslu pacelts tik reižu, cik gadu paliek. "Tas man šķita kas ļoti īpašs no Latvijas, jo citiem tā nebija!" Taču Halovīnu, kas iegūst popularitāti arī Latvijā, Džefrijs nekad nav svinējis. "Tā kā mans tētis ir mācītājs, viņš šos svētkus neatzina."

 

ĒDIENS

Latvijas un Lielbritānijas ēdienus Džefrijs uzskata par diezgan līdzīgiem. "Mums ir kartupeļi un gaļa, kas arī Lielbritānijā ir standarts. Bērnībā, dzīvojot bērnunamā, pieradu pie asiem ēdieniem. Kad sāku dzīvot Latvijā, reti kur varēju atrast asas garšvielas. Tagad manas iemīļotās garšvielas, Indiešu ēdienus un mērces var nopirkt dažādos lielveikalos. Liepājā var iegādāties pat ķenguru gaļu. Mums šeit nekā netrūkst." Viņš priecājas, ka plašais garšvielu piedāvājums ļauj viņam neizmantot dilles, jo tās gan viņam negaršojot. "Pirms astoņiem gadiem likās, ka dilles tiek pievienotas visiem ēdieniem. Tagad vairs tā nav."

 

Džefrijs ar Naikiju. Ruslana Šuļgas foto

Komentāri
Pievienot komentāru