Nosaukums it kā tas pats...
Sabiedriskās domas pētnieku piesauktās pilsoņu noskaņojuma svārstības šajās vēlēšanās — riebumam pret varas uzvedību mijoties ar bailēm no iespējamas valsts nestabilitātes — pārveido «Vienotību». No augstprātīgās varas partijas palikusi tikai trausla čaula, kas tagad aizpildās ar vēl īsti nenojaušamu saturu.
Kļūstot zināmiem vēlēšanu rezultātiem, valdošo partiju politiķi vēlēšanu naktī un pēc tam centās iegalvot, ka nekas nav mainījies, ka viss paliek pa vecam — tauta, paliec nu mierīga, mēs te visu kontrolējam! Es pat nebrīnītos, ja kāds no viņiem, žurnālistu izvaicāts par Solvitas Āboltiņas neiekļūšanu Saeimā, atļautos lepni paziņot, ka «patiesībā» tas jau bija sen paredzēts. Varbūt pat liktu manīt, ka šis ir varen smalks solis kaut kādā lielākā politiskā spēlē, «ko jums, profāniem, nesaprast». Tieši tāpat «Vienotības» pašreizējā vadība uzstājīgi cenšas mums iegalvot, ka partijā nav ne krīzes, ne iekšēju nesaskaņu. Taču kaut ko citu liecina valdības veidošanas sarunas, kurās abi partneri — Zaļo un Zemnieku savienība un Nacionālā apvienība — vairs nejūt «lielā brāļa» dzelžaino tvērienu un tāpēc paši atļaujas izrādīt vairāk ambīciju. No premjerpartijas Saeimas frakcijas deputātiem (patlaban vairs tikai 17, jo trīs veterāni — Inguna Rībena, Janīna Kursīte-Pakule un Andris Buiķis — veiksmi atrada Nacionālajā apvienībā un tās kandidātu listēs) tikai puse iekļuva jaunajā sasaukumā*. Deputātu mandātu nesaņēma gan partijas līdere, gan viens no redzamākajiem spices ļaudīm — frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Edvards Smiltēns. Turklāt aizdomas par balsu pirkšanu apdraud ne tikai «partijas otro numuru» Dzintaru Zaķi, bet arī visa politiskā spēka turpmāko reputāciju, dodot papildu stimulu tās pārveidei un jaunu līderu izvirzīšanai.