Normāli mūs neinteresē

Agnese: — Esam pabeiguši remontēt mājas pirmo stāvu, pirms gada izremontētas bija tikai divas istabas. Gads labs, bet diezgan grūts, remontējot māju un paralēli pelnot; būtu vēl tā vasara saulaināka, būtu citādi. Kaķu skaits arī pieaudzis, nāca viens runčuks pie mūsējiem, dzenāšana nelīdzēja, un nu ir par vienu muti vairāk. Katram savs raksturs, tajos grozos, ko esam viņiem nopirkuši, droši varam gulēt paši, kaķi sev atradīs vietu vai nu mūsu gultā, uz plaukta, vai kur citur.

Kurš pie kura īsti dzīvo — viņi pie jums vai jūs pie viņiem?

Gadījās, ka vajadzēja aizbraukt uz trim dienām, un, kad atgriezāmies, bija pilnīgi skaidrs, kurš pie kura dzīvo, līdzīgi kā bērni — ko tu atvedi? Ja neko, tad vari iet projām. Pie tam atbrauca ciemiņi, bet mums kaķi pa galdu dzīvo, Martinam nācās taisnoties, ka jāatkārto pieklājības stundas. Aizbraucot mēs vienmēr visu sakārtojam, taču, kad atgriežamies, neviens tepiķītis vairs nav savā vietā, tikko ir sakārtots, viņi ieskrienas un atkal šļūc uz tiem. Tā viņi izrāda savu prieku, ka esam atpakaļ.

Vai kaķi iedvesmo arī mākslinieciskajam procesam?

Bija viens pasūtījums, es zīmēju, viņi guļ blakus uz galda vai sēž pie otām. Vasaras tējnīcā, kur taisu kleitas, ja neaizver durvis, kamēr krāsa žūst, var gadīties kaķa ķepu nospiedumi uz auduma. Tad atliek secināt — bija paredzēts pa lēto, sanāca pa dārgo, jo nu tās kaķpēdiņas jāaizglezno.

Kuros pasākumos esat piedalījušies šeit uz vietas, Rīgā, vai bijuši kādi ievērojami privātie vai valsts pasūtījumi?

Kad šeit viesojās ciemiņi no Gīterslo apriņķa, kultūras namā uztaisījām nelielu izstādi, jūnijā bija izstāde salonā Klase Berga Bazārā, piedalījos arī Naukšēnu novada svētkos, kuros visi kopā apgleznojām lielu zīda šalli. Biju pārsteigta, ka tik daudzi gribēja gleznošanā piedalīties — tagad šis darbs aplūkojams pašvaldībā.

Šovasar man bija viens ļoti liels starptautisks pasūtījums no deviņu valstu gaisa satiksmes alianses, vēl darināju kaklasaites Latvijas Zemessardzei, bija arī diezgan daudz privāto pasūtījumu. No tirgiem galvenais notikums, kur jābūt, ir Brīvdabas muzeja gadatirgus, tad vēl Jāņu dienas un Miķeļdienas gadatirgus Doma laukumā, bet galvenokārt strādāju ar pasūtījumiem.

Tā tas gads pagāja, turpu šurpu braukājot, Martinam vairāk uz Vāciju, man atkal uz Rīgu, kur iestājos ģimenes sistēmiskās sakārtošanas pēc Berta Helingera metodes kursos. Sākotnēji pirms vairākiem gadiem gāju vairāk priekš sevis mācīties, caur ko, kā uzskatu, arī visas pēdējā laika pārmaiņas manā dzīvē, taču pasniedzēji pārliecināja, ka vajag mācīties profesionāli. Un pēc intervijas Naukšēnu vēstīs, kurā sistēmiskos sakārtojumus pieminēju tikai garāmejot, jau nākamajā rītā bija zvans — beidzot vairs nebūs jābrauc uz Rīgu, bet varēs gūt atbildes uz šīm lietām tepat uz vietas, jo brīžiem ir nepieciešams, lai uz tavu akvāriju kāds paskatās no ārpuses. Tāpēc priecājos, ka šīs zināšanas cilvēkiem šeit noder varbūt pat vairāk nekā manas mākslas lietas.

Un kā zemes darbi?

Pagājušajā gadā izaudzējām kartupeļus tāpēc, ka tā jādara, bet pagraba nav. Tik labi iepakojām ziemai, ka tā arī neatpakojām, varbūt vienu spainīti savus kartupeļus apēdām, palika divas vai trīs kastes — tās pavasarī jāliek zemē. Tā mēs kļuvām par kartupeļu lielaudzētājiem, paši jokojam, ka ir uz ko tiekties, lai apstādītu visus deviņus hektārus, tomēr nākamgad kartupeļi būs tikai pāris vadziņās, kā saka Martins — neesam nekādi fermeri, tāpat darba pietiek. Siltumnīcā izauga tomāti, viss kas jau tika saaudzēts — puravi, dažādas garšvielas. Apjoms, ko esam gada laikā izdarījuši, ir milzīgs, ļoti daudz ko esam darījuši paši, ko nekad nedomājām pasākt, jo labi meistari šeit ir uz izķeršanu. Līdz ar to nav bijis laika aizbraukt atpūsties uz Āziju vai siltām zemēm, bet cerams, ka pavasarī tas beidzot izdosies. Lietainajā un vējainajā vasarā Martins reizumis jokoja — kāpēc dzīvojam nevis Itālijā, bet Latvijas ziemeļos, un tad mierinājām sevi ar domu, ka kaimiņzemei Igaunijai tie tomēr būtu dienvidi.

Ciemiņu uzņemšanai laika pietiek?

Ciemiņi brauc, domāju, brauktu vēl vairāk, taču, piemēram, mana labākā draudzene Kurzemē dzīvo no Rīgas tikpat tālu kā mēs — tas ir vismaz divu plus divu stundu brauciens. Arī šoruden bija mums savs oktoberfests, no radiniekiem atzīts labāks par oriģinālu, ar atbilstošiem tērpiem. No rīta sēnēs, vakarā ballīte. Martina māsa ar draugiem bija ieradušies uz četrām dienām, viņi iemēģināja klētiņā ierīkot viesu namu. Ciemiņiem te tā patika, ka viņi pat neizmantoja iespēju aizbraukt uz tuvējo Igauniju. Mēs neveidojam tradicionālā stila viesu namu, bet ar dažādām istabiņām no latviskās klēts līdz afrikāņu teltij, gribam, lai katra vieta būtu kas īpašs, jo normāli mums neinteresē. Ievērojāt dārzā zaļu busiņu? Arī tas tiks pārvērsts par naktsmītni — Martins to iecerējis labiekārtot Vudstokas stilā. Tas, ko mēs varam dot, ir šejienes miers, daba, mūsu kaķi un sistēmiskā sakārtošanās, ko es pārzinu.

Pagājušajos Ziemassvētkos šķūņa salonā rīkoju pasākumu, domāju, kurš no Rīgas klientiem atbrauks, bet ieradās pārsteidzoši daudz. Principā augu vasaru kāds pie mums iegriezās pa ceļam no vai uz Rīgu, Igauniju vai Valmieru.

Šogad arī taisāmies rīkot pasākumu starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Svētkos Martins brauks pie savas ģimenes uz Vāciju, es — pie saviem vecākiem, jo mamma, aplūkojot mūsu terasi, svaigajā sniegā nelaimīgi paslīdēja un lauza roku.

Esmu Latvijai netipiska, jo nestrādāju ar bēšīgo, pelēcīgo, melno krāsu gammu, kaut arī apzinos, ka tad varētu pārdot daudz vairāk produkcijas. Man tās krāsas laužas uz āru. Varbūt latvieši baidās atļauties ko vairāk, arī Martins brīnās, kāpēc jaunas meitenes baidās pielaikot spilgtus, krāsainus auskarus, taču manā draugu lokā top teiciens skan: saģērbsimies neuzkrītoši sarkanā un atklāsim balli.

Vai Naukšēnos jūties kā savējā?

Kad novada svētkos mani pieteica kā naukšēnieti Agnesi Vaļinieci, nodomāju — es vēl tā kā rīdziniece jūtos, taču īsā laikā izveidojies ļoti daudz labu kontaktu, iznāk satikties un parunāties ar tādiem, kas no pilsētas atgriezušies laukos. Nupat pa nopietnam sacepos par Izglītības un zinātnes ministrijas pētījumu, ka jālikvidē Naukšēnu vidusskola, — Zumentam taisnība, nekas nav jāslēdz ciet, ja pašvaldība to spējīga uzturēt. Man patīk, ka šeit zeme tiek kopta un viss tā labi uzturēts, vieta un vide ir ļoti skaista. Skumji vienīgi par to, ka cilvēki aizbrauc, jo nav darba, taču, ja aizvērs skolu, tad brauks prom vēl vairāk. Jāatrod sava niša, un var dzīvot arī šeit, vienīgi mašīna laukos vajadzīga laba.

OKTOBERFESTS Ābelītēs ar Martina māsu un draugiem. Foto no Agneses Vaļinieces arhīva

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem