21. Oktobris, 2019
Vārda dienu svin: Severīns, Urzula

Neliels ieskats kulinārajā ceļā

Reģistrēties, lai varētu balsot
 

Kad aktīvākā tūrisma sezona tuvojas beigām, var kāpt  autobusā un doties iepazīt vietas sev apkārt. Tā arī es kā Naukšēnu Cilvēkmuzeja pārstāve, pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona piedāvājumam, 30. septembrī devos trīs dienu pieredzes apmaiņā pa Igauniju un Latviju. Kā izrādījās vēlāk, tas jau bija piektais un pēdējais šāds brauciens šī projekta ietvaros.

Neliels ieskats kulinārajā ceļā

Valmierā kāpām vienā autobusā kopā ar kurzemniekiem un vidzemniekiem – ar 20 tūrisma piedāvājumu sniedzējiem no Latvijas. Patiesībā nepazinu gandrīz nevienu, tikai dažiem iekāpjot, domāju – hmm, kur gan esmu redzējusi šo cilvēku? Latvija it kā nav liela, bet tik daudz ko vēl neesam iepazinuši! Tā devāmies uz Tartu pilsētu Igaunijā, lai tur satiktos ar Igaunijas 14 pieredzes apmaiņas dalībniekiem un kopīgi dotos iepazīt Tartu tirgu. Mums izrādīja, izstāstīja visu – tirgu, saldētavu, zivju nodaļu. Tā kā Tartu tirgus ir krietni sens arhitektūras objekts, tajā var redzēt savienojamies seno arhitektūru ar jauno. Pēc kafijas pauzes pagraba stāvā izveidotajā Emajegi alus darītavā visi kopā dodamies pusdienot uz restorānu Umbroht, kas izrādās izbijis zirgu stallis. Pēc skata i nepateiksi!

Ar domu par mazu pusdienlaiku pēc gardās maltītes  dodamies uz citu autobusu, lai tālāk ceļu turpinātu visi kopā – gan latvieši, gan igauņi. Pēc kāda laiciņa mēs jau esam saimniecībā Olemari, kurā audzē kazas un ražo kazas piena sierus, kā arī dažādus našķus. Visvairāk visiem garšoja cepamais siers, kuru varējām baudīt kopā ar saldo un sāļo karameli. Saimniecība liekas pilnīgā nekurienē, tā ir bioloģiskā saimniecība, viss apkārt liekas neskarts.

Nu ko, atkal sēžamies autobusā, lai dotos tālāk. Blakus Alatskivi pilij bijušajā ledus pagrabā nobaudām dažādus vīnus. Te mums pašiem jāuzmin pēc garšas, kas par vīnu  ieliets glāzēs. Kādam padodas uzminēt, kādam ne. Pirmā diena noslēgusies, noguruši atpūšamies motelī Waide. Šeit mēs vairāk iepazīstamies cits ar citu. Igauņi mācās kādu latviešu vārdu, mēs atkal – igauņu.

Nākamajā dienā dodamies uz saimniecību Kakulaane Otepes apgabalā. Saimniece mums izrāda plašo saimniecību, kurā ir lielākā autentiskā melnā pirts Dienvidigaunijā. Paveroties apkārt, redzam daudz priežu. Liekas, ka blakus pamanīsim jūru, bet nekā.

Pārbraucam uz Valgas apriņķi, jau uz otro kazu saimniecību. Šeit mūs sagaida saimnieks, kurš aicina  iepazīties ar kazām aplokos, dodot viņām pagrauzt saimnieku sagatavotos zarus ar lapām. Degustējam kazas piena sieru. Interesants bija kazas piena sviests, pēc izskata kā tauki. Pārsteigums, ieraugot poli Remi, kurš šobrīd dzīvo Rūjienā, pie degustāciju galda. Remi atvedis savu cepto maizi. Ziniet, man kā rūjienietei pat kauns atzīties, bet nebiju to ēdusi. Nu ļoti garda! Sieru baudījām kopā ar Remi izcepto maizi. Un jau atkal pārbrauciens līdz Valgai, kur mūs sagaida viesnīca Metsi. Medību zālē, kurā visapkārt izlikti dažādi saimnieka nomedītu dzīvnieku izbāžņi, pat zebras āda pie sienas, nobaudām restorāna cienīgu ēdienu.

Valga, Valka. Valkas teritorijā labsirdīgi (sirdī gan ir bēdīgi, par to domājot) pasmejamies par iepriekšējā vakarā iesāktajām debatēm par novadu reformām. Juhū, esam Latvijā! Tik tuvu pie mājām, bet mājas redzēsim tikai nākamajā vakarā. Tagad laiks igauņiem kaut ko uzzināt par Latviju. Iepazīstam Valmiermuižas alus ražotni. Jāsaka godīgi, neesmu alus dzērāja, bet ekskursija šeit bija gana interesanta! Pēdējais mūsu šīs dienas objekts ir saimniecība Vīnkalni. Esmu dzirdējusi labas atsauksmes par šo vietu, par gardām picām, bet, atkal jau, neesmu šeit bijusi. Lai gan tas ir tepat netālu! Autobusam gandrīz ar rāvienu uzbraucot stāvajā kalnā, kurā atrodas saimniecība, mūs sagaida sētas saimnieki – latviešu tautas tērpos. Šeit jūtamies kā kāzās – saklāti galdi ar rudens dekorācijām. Izbaudām īstu Riktes kartes ēdienkarti, kurā ir nepierasti ēdieni – Kreptīgs strebeklis/ Stulte zostē/ Ambrozijs. Kas ir Ambrozijs? Varētu teikt – Dieva ēdiens, jaunības eliksīrs, kaut kas dievišķīgs. Šoreiz tas bija rupjmaizes kārtojums. Bet nedomājiet, ka tas bija tāds, kādu gatavoju es un jūs mājās, kādu esat baudījuši kādā ēstuvē! Nē, tas bija nepierasts, pavisam citādāks – bet gards! Noguruši no visām degustācijām, izklaidēm, dodamies prom uz naktsmājām. Tās ir tepat blakus Valmierai, viesnīcā Bestes apartamenti. Līdz pusnaktij atkal sarunās iepazīstam savus istabas biedrus. Uzzinām kaut ko par Mālpils muižu, arī par Rūjienu. Zināšanas riņķo abos virzienos!

Trešās dienas rītā tā vien gribas jau uz mājām, bet vēl ir ko skatīt un garšot! Izgaršojam vīnus vīna darītavā Matilde, kur pagatavoti pat vairāku veidu vermuti. Lauku sētā Maizes māja mēs dziedam, iepazīstam dažādus graudus. No graudiem katrs izliekam pēc savas izvēles kādu latvju zīmi. Man tas šodien ir Māras krusts, kuru reizēm sauc arī par Laimas krustu. Pēc brīža jau dodamies pie citas saimnieces tajā pašā sētā gatavot pīrāgus un kanēļkūciņas. Saimnieks jau no agra rīta iekurtajā maizes krāsnī cep tos gatavus, un mēs dodamies atpakaļ uz klēti ar siltiem pīrāgiem. Pie izslēgtas gaismas, tikai sveču liesmiņām spīdot, nodziedam dziesmu Pie Dieviņa gari galdi un kopā ar siltu tēju nobaudām pašu ceptos pīrādziņus. Mums visiem jau atkal vēderi pilni. Kad autobusā mūsu brauciena pārstāve Zane no Latvijas paziņo, ka drīz būs pusdienas un pēdējais šī brauciena apskates objekts viesnīca Kārļa muiža, mums atliek tikai novaidēties. Vēderi nav raduši tik daudz baudīt. Nav viegli. Mazajā muižiņā mūs sagaida saimniece, atkal jau ar klātiem galdiem. Ir pagatavota garda store, kas izzvejota tepat blakus, vietējā zivjaudzētavā.

Mūsu brauciens ir beidzies. Sirsnīgi atvadāmies no iepazītajiem latviešiem un igauņiem. Šis bija ieskats kulinārajā ceļā Taste Hansaetica. Tikai neliela daļa. Vai ir vērts braukt šādā ceļā? Noteikti! Neatskatoties! Tikai laikam man pa starpu vajadzētu lielākas pauzes, atpūtu vēderam. Es uzzināju un iepazinu daudz ko jaunu. Un kā vienmēr, godīgi jāatzīst, ka daudz vēl ir ko iepazīt tepat, aiz savas mājas sliekšņa. Mēs cits par citu zinām tik maz! Liels prieks ir par cilvēkiem, kuri cenšas un ar lepnumu rāda, pasniedz savu paveikto, pagatavoto atbraucējiem!Varbūt viss manis rakstītais izskatās pēc reklāmas, bet patiesībā es nekautrējoties varu teikt lielu paldies šim projektam un iespējai iepazīt ko neredzētu un aicināt arī citus izbaudīt dažādas garšas gan Latvijā, gan Igaunijā!

KAZAS SIERS, KAZAS SVIESTS un maize no Rūjienas saimniecībā Metsik Elu.

Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē:
8. Oktobris, 2019

Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv.

"Liesma" sociālajos tīklos

twitterfacebookfacebook

Ziņu arhīvs

 
 
P O T C P S S
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31
 
 
 
 

Partneri