Ne vienmēr klusēšana — zelts
Ir kāds patiess teiciens — «Ja tu to vari paciest, tad tā tev arī vajag...» Un ciešam ar’.
Klusībā pukojamies, bet savu neapmierinātību skaļi neizsakām, kad kādā Valmierā iecienītā ēstuvē ne reizi vien mums pasniedz vēsu ēdienu. Kad, gatavojoties svinībām, mājās pārnesam ne pirmā svaiguma kūku. Kad vietējā lielveikalā nopērkam, tiesa, lētas, bet acīmredzot tieši tāpēc vispār nekvēlojošas spuldzītes. Kad, salīdzinoši dārgajam ādas zābakam saskaroties ar pirmajām lietus lāsēm vai nelielām ūdens peļķītēm, kājas kļūst slapjas. Pat grūti pateikt, vai šādi (to krupi klusībā norijot) nervi tiek vairāk pasaudzēti, nekā skaļāk un uzstājīgāk pacīnoties par savām tiesībām. Bet varbūt vairs neticam, ka šajā nesakārtotajā sabiedrībā katrs atsevišķi kaut ko varēsim panākt? Iespējams, ceram, ka kāds to izdarīs mūsu vietā.
Datums, kurā numurā raksts publicēts avīzē
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Komentāri
Pievienot komentāru