Nāc, meitiņa, vakarā!
Man reiz Kurzemes laukos bija Fričonkulis — manas vecmāmiņas brālis. Nudien viens vienmēr jautrs joku plēsējs, tāds bija un palika līdz pat savam mūža novakaram jau krietnos gados. Ar viņu vienmēr bija bezgala interesanti, īpaši atmiņā palikuši tie kopā būšanas vakari, kad pēc kārtējo lauku darbu apdarīšanas viņa ģimene un ciemos (talkā!) atbraukušie tuvinieki sasēda virtuvē ap lielo saimes galdu. Mēs, jaunie, vaļā mutēm tad klausījāmies par viņa, toreiz saukta par latviešu sarkano strēlnieku (ieticis pat Jura Podnieka leģendārajā filmā!), gaitām plašajā Krievzemē, par badu, slimībām un to, kā no tām arvien esot palīdzējušas piecelties turpat dabā atrastās zālītes. Liela to zinātāja un vācēja bija viņa māte Jūle, tādēļ arī dēlam visu mūžu noderējušas viņas zāļu gudrības.
Fričonkuļa mājā «Vecjātniekos» arvien uz plītsmalas pa rokai stāvēja kāds uzlējums — visbiežāk jau tā saucamās krūšu tējas, bet ik pa reizei tika lietotas arī gremošanas uzlabotājas, enerģijas vairotājas un vēl citas veselības augu tējas. Turpat no tuvējā meža vai pļavas. Neiztrūkstoša mūsu vakarēšanas sastāvdaļa arvien bija kumelīšu tēja ar pienu. To Fričonkulis sauca par: «Nāc, meitiņa, vakarā!» To pļāpājot, līdz acis krita ciet, izdzērām krūzēm. Ne velti saimniece Helēnas tante pēcāk pukojās: «Sadzeras kā negudri un tad cauru nakti kā iebraucamā vietā visi staigā čurādami!»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv