Mucu maģija

UGUNS GARŠAS NIANSĒM. Kad mucu izvāra un savelk, tā jāizdedzina. Stiprajiem dzērieniem no dedzināšanas pakāpes atkarīgas garšas īpašības. Šo svarīgo procesu mums jaunajā muzejā demonstrē Anete un Jānis.

Anta Lūsas foto

Domas materializējasGaldnieka profesiju ieguvušam amatniekam ļoti gribējies iemācīties taisīt mucas. «Šī doma laikam bija nonākusi Augšā, un pēc pusgada man piezvanīja kursa biedrs, kas tolaik strādāja «Aldarī». Jautāja, vai man nav kāds paziņa, kas gribētu iemācīties taisīt mucas. Viņam par to maksāšot algu. Protams, man bija ļoti grūti stāties pretī šādam priekšlikumam. «Aldarī» jauna mucinieka apmācībai darbā jau bija pieņemts mucu meistars Staņislavs Rimša, kurš veselības dēļ šo darbu vairs nevarēja darīt. Ja tajā brīdī tas nebūtu noticis, es pie šī amata nebūtu ticis un mucinieku Latvijā būtu vēl mazāk. Tā jau viņi kā dinozauri izmiruši. Man šāda iespēja ir bijusi, un tagad es jūtos atbildīgs par to, lai šis amats neizzustu, lai nepienāktu brīdis, kad koka mucas varēsim skatīt tikai bildītēs. Un kurš latvietis vēlēsies Jāņos likt galdā plastmasas mucu? Īsta manta tomēr visos laikos ir īsta manta. Neviens vēl šo likumu nav atcēlis,» pārliecināts Jānis.Mucinieka amata popularizēšanai nu pakļauta visa ģimenes dzīve. Tagad Vaidavas pagasta «Madarās». Arī pārcelšanās uz šīm mājām, Jāņaprāt, bija Likteņa noteikta: «Doma par viesu māju, saistot to ar mucu muzeju, mums bija jau sen. Gribējām to īstenot Inešos, kur kādu laiku jau īrējām telpas, taču kaut kā neveicās, vienmēr bija kā ar galvu pret sienu. Pirms četriem gadiem, kad krīze valstī bija pašā plaukumā, Anete, mana sieva, maija brīvdienās pēkšņi uzstāja, ka jā-skatās pēc mājas (iepriekš tādas domas mums nebija). Jau 23. jūnijā ar visām parpalām bijām pārvākušies.  Patiesībā reti ir tā, ka dabā izskatās labāk nekā sludinājuma bildē. «Madaras» izrādījās ļoti labi sakopta saimniecība. Par to liels paldies iepriekšējiem saimniekiem. Kad atbraucām šo māju skatīt, jaunākajam dēlam Gatim bija tikai trīs gadiņi. Jau pirmoreiz apstaigājot «Madaras», mazais teica: «Gatis brauks mājās nē, Gatis paliks te.» Un, kad jau bijām uz šejieni pārvākušies, puika ļoti iejutās saimnieka lomā — krūtis izgriezis, visiem izrādīja saimniecību. Tas saimnieka gēns viņā ir stipri iekšā, par to liels prieks. Vienlaikus tikām pie vēl vienas vecāsmammas — ar māju bijušo īpašnieci Velgu Miķelsoni arvien saglabājam labas attiecības.» Šajā neilgajā laikā, īpaši pēdējos divos gados, saimniecība piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Viesu mājā, kas iepriekš bijusi saim-niecības ēka, pabeigts remonts, bet pļavas vietā tagad auto stāvlaukums. Kā sēne pēc lietus gada laikā izaudzis arī paša Jāņa izdomātais mucu muzeja stiklotais paviljons. Neviens nav ticējis, ka tādā tempā to visu iespējams paveikt. Bet Jānim savs skaidrojums: «Ja cilvēks uzraksta Eiropas projektu, tad vislielākais ieguvums ir ātrums, kādā tas jāīsteno. Aste ir bluķī, un jāmeklē visi iespējamie varianti, lai projektu realizētu.»