Mazliet tur un mazliet te

Šobrīd Ole dzīvo Kuldīgā, vada krāsu mācības un gleznošanas nodarbības Rīgā Mākslinieku savienības radošajā kvartālā Gaujas ielā un Kuldīgā mākslas un radošuma centrā M22. Šķiet, ka tieši Latvijā tiks piepildīts viņa lielais sapnis – izveidot skolu, kurā cilvēkiem dota iespēja attīstīt un atklāt savu radošo potenciālu. Ole ir iecerējis lekciju un kursu programmu, kas veidota pēc dāņu tautskolu parauga. To apgūstot, pieaugušie varēs ar mākslas palīdzību atklāt sevī vēl neizzinātas šķautnes.

Viņš vēl aizvien vada kursus arī Dānijā, ik pa laikam brauc turp strādāt un uzsver, ka saikne ar dzimto zemi viņam nepieciešama kā gaiss: "Šī izjūta, ka esmu mazliet tur un mazliet te, man dod ļoti lielu brīvību. Kā māksliniekam man ir vienalga, kur strādāt, jo iedvesmu smeļu nevis apkārtējā pasaulē, bet sevī. Taču kā cilvēkam man šī saikne ļoti svarīga, jo Dānijā dzīvo mana māte, kura ir jau ļoti cienījamos gados, un mani pieaugušie bērni."

Caurumi sienās un dvēselēs

"Kad biju mazs, krāju pastmarkas. Starp tām bija arī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pirmās brīvvalsts laikā izdotās. Es zināju, ka šīs valstis atrodas no Dānijas pavisam netālu, bet sīkāk nezināju gandrīz neko – tikai to, ka Baltijas valstis ir cita citai līdzās. Latvijā pirmo reizi nonācu starptautiskās mākslinieku vasaras skolas laikā. Pirms tam bija vasaras mākslas akadēmija Vācijā 1993. gadā, kur pirmo reizi satiku Ievu. Es biju pasniedzējs, viņa – Baltijas mākslinieku delegācijā. Pēc tam satikāmies vēl divās starptautiskās konferencēs, līdz 2000. gadā Ieva mani uzaicināja par pasniedzēju Bernātos notiekošajā Latvijas vasaras akadēmijā, ko viņa tolaik vadīja. Tas bija laiks, kad mēs iemīlējām viens otru, un mana pirmā reize Latvijā. Iespaidi par akadēmiju bija ļoti labi. Dalībnieki bija motivēti, intensīvi strādāja. Mēs mazāk runājām, bet vairāk darījām. Īpaši atceros vienu garu dienu, kad kopā veidojām lielu darbu – kā paklāju, ko sasien no maziem mezgliņiem. Strādājām ļoti nopietni, un cilvēki izbaudīja iespēju radīt kopā. Tad Ieva aizveda mani uz Jelgavu, un tā bija mana sadursme ar Latviju. Tur bija neapdzīvotas ēkas, milzīgi korpusi pilnīgi tukši. Gaiteņi smakoja pēc kaķu čurām... Tas man bija šoks. Vēl bijām Liepājā. Tā gan mani no pirmās reizes apbūra. Tajā laikā mēs veidojām savas attiecības, bijām iemīlējušies, bet es vienalga pamanīju caurumus sienās, ielu segumā un arī cilvēku dvēselēs. Bija izjūta, ka caurumi ir visur. Cilvēki acīmredzami bija nospiesti. Tas man bija grūti izturams."

Pieradināšanās

"Ieva atbrauca pie manis uz Dāniju, tur nodzīvojām 12 gadus, bet pēdējos no tiem nopietni sākām domāt un runāt par pārcelšanos uz Latviju. Cēlām šo māju Mālu ielā no paša sākuma, un celtniecības gaitā aizvien vairāk pieradām pie domas, ka te dzīvosim. Tas nāca lēnām. Vispirms te padzīvojām pāris reižu gadā – vasarā un ap Ziemassvētkiem. Tā kā Latvijā viss nokārtojās un kļuva labāks, es pamazām pieradu pie šīs vides. Kuldīga Latvijas kontekstā ir īpaša ar savu plānojumu, pilsētas struktūru, kas ir ļoti organiska. Protams, arī Kuldīga bija pilna ar caurumiem. Arī citi dāņi, kuri paviesojušies šeit, pamana, ka te daudz kas ir labojams un remontējams. Mēs koncentrējamies uz lietām, kas ir uzlabojamas. Ja jūs te dzīvojat pastāvīgi, visbiežāk to nemaz nemanāt, bet, ja atbraucat no citurienes, tad tās duras acīs. Vēl viena lieta, ko pamanīju pirmajos piecos gados – cilvēki uz ielas man vispār neskatījās virsū. Tas mani ļoti pārsteidza. Es to nevarēju saprast – kā viņi var nebūt ziņkārīgi, redzot uz ielas svešu cilvēku? Tas bija dīvaini, nevis attiecībā pret mani, bet vispār – kā cilvēks var nebūt ziņkārīgs! Tas ir mainījies – cilvēki sākuši skatīties cits uz citu.

Runāt par dāņu un latviešu temperamentu vai mentalitātes atšķirībām nav viegli. Cilvēki ir dažādi, viņu izturēšanās atspoguļo ne tikai konkrēto mirkli un viņa garastāvokli, bet arī sabiedrības normas un arī sabiedrības vēsturisko attīstību.

Atšķirīgs ir dzīves temps. Dānijā tas ir daudz ātrāks – tur viss virzīts uz ražošanu, industriju un attīstību. Sociālā dzīve tur ir daudz intensīvāka. Te noteikti ir daudz vairāk miera.

Mūsu zemes ir vienmēr bijušas tik tuvu, daba arī ir līdzīga. Dāņi ir vairāk pragmatiski, orientēti uz produktu, ražošanu, viņi ir labi dizaineri, inženieri. Latvieši ir vairāk garīgi, viņi pasauli bieži interpretē caur jūtām un emocijām, nevis pragmatiski."

Pietrūkst politiskās kultūras

Vai Olem Latvijā pietrūkst kaut kā no Dānijas? Viņš atbild noliedzoši: "Ārzemēs dāņiem, tāpat kā latviešiem, pietrūkst rupjmaizes, bet Latvijā tāda ir. No pārtikas vai ikdienišķām lietām man netrūkst nekā. Es Dānijā ļoti sekoju politiskajiem procesiem. Latvijā man to darīt ir grūtāk valodas barjeras dēļ. Dānijā politiskie procesi ir daudz saprotamāki, caurspīdīgāki, tie vairāk vērsti uz kompromisiem un sarunām, situācijas analīzi. Tur ir augsts diskusiju līmenis. Man tā visa pietrūkst. To izjūtu ļoti spēcīgi. Dānijā ir veca demokrātija ar senām tradīcijām, arī sabiedrības izpratne par demokrātiju un tās kvalitāte ir daudz dziļāka nekā Latvijā. Te viss ir daudz haotiskāk. Latvija ir ļoti jauna valsts, un tikpat jauna ir arī demokrātija. Tai vajadzīgs laiks, lai nobriestu."

Vēl Olem ļoti rūp piesārņotība: "Visa Latvija ir pilna ar atkritumiem. Ļoti svarīgi būtu izglītot jauno paaudzi, lai cilvēki sāktu šķirot atkritumus un izturētos pret savu valsti atbildīgi."

Runājot par ikdienišķām lietām, piemēram, veselības aprūpi, Ole atzīst, ka šajā ziņā viņam bijusi tikai pozitīva pieredze. Kad bija nepieciešama palīdzība, viņš to saņēmis ātri un profesionāli. "Kuldīgā dzīvo vēl viens dānis – Pīters. Mēs kopā ejam mācīties latviešu valodu. Viņš ir sajūsmā par Latvijas veselības aprūpi un vienmēr to slavē."

Ole cenšas apgūt latviešu valodu, bet atzīst, ka tas nenākas viegli. Viņš var saprast, par ko runā un sekot līdzi runas pavedienam.

Par to, vai viņš Latvijā dzīvos vienmēr, Ole saka: "Es nekad nezinu, kur dzīve mani var aiznest. Par to nekad nedomāju. Varu dzīvot visur, bet Dānijai, protams, ir ļoti liela nozīme. Vieta, kurā mēs piedzimstam, dod mums kaut kādas frekvences, kādu pamata struktūru, kurā mēs jūtamies vislabāk. Lai kur mēs dzīvotu, dzimtās vietas vibrācijas vienmēr ir mūsos."

ĒDIENS

Kilograms sarkano kāpostu, 50 g sviesta, 1 dl. etiķa, 2 dl. neatšķaidītas jāņogu sulas, 2 ēd. kar. cukura, 1 tējk. sāls.

Sīki sagrieziet kāpostus un apcepiet sviestā (vislabāk "pīlē"). Kad kāposti sakritušies, pievienojiet etiķi. Dažas minūtes viegli pakarsējiet bez vāka, tad pievienojiet sulu, sāli un cukuru. Vāriet kāpostus zemā siltumā apmēram 1 stundu. Cukura un sāls daudzumu var variēt.

VĀRDNĪCA

Labdien vai sveiks – dav (dau)

Uz redzēšanos – farvel

Es tevi mīlu – jeg elsker dig (jai elsker dai)

Maize – brød (r burts tiek izrunāts kaklā un o ļoti šauri)

Upe – å (izrunā – o)

Ezers – sø (izrunā soe)

Skurstenis – skorsten

NOVĒLĒJUMS LATVIJAI

"No visas sirds novēlu Latvijai tikt galā ar korupciju. Kad Dānijas vai starptautiskos laikrakstos tiek publicēti pētījumi par korupciju, Latvija vienmēr tiek minēta to valstu sarakstā, kur tā ir problēma. Korupcija grauj cilvēku ticību taisnīgumam un sabiedrību. Latvijas politika ir inficēta ar korupciju. Vēl es novēlu Latvijai ekonomisko attīstību."

NEPARASTI

"Jūrkalnē notika latvisko saulgriežu svinēšana. Tur bija tūkstošiem cilvēku. Kādā brīdī visi devās uz jūras stāvkrastu un kaut ko gaidīja. Arī mēs gājām līdzi un domājām, ka būs kaut kas grandiozs, kaut kas liels. Izrādījās, tas bija degošs, mazs ritenītis, kas noripoja pa krauju, apgāzās un nodzisa, pat neaizripojis līdz jūrai. Gaidas bija milzīgas, bet iznākumā – čiks."

Mākslinieki Ieva Vītola-Lindkvista un Ole Lindkvists savā mākslas un radošuma centrā M22 Kuldīgā. Lāsmas Reimanes foto