"Mammai nepārmetu neko"

- 20.Septembris, 2017
Pilsētās un novados
Portālā

Kuldīdzniekam Raitim (vārds mainīts, jo vīrietis negribēja publiski atklāt savu identitāti) ir labs darbs, dzīvoklis, visbeidzot – arī pašam sava ģimene. Visu viņš sasniedzis paša spēkiem, arī nu jau slēgtā Alsungas bērnunama darbinieku mācīts. "Tur iemācīja, ka no darba nav jābaidās," atzīst Raitis.

"Bērnunamā nokļuvu četru gadu vecumā. Ārā iznācu, kad kļuvu pilngadīgs," Raitis stāsta, ka pirmās atmiņas ir par grubuļainu ielu līdz bērnunamam, veciem lukturiem, kas karājušies tai pāri.

Raitim ir vecāka māsa un jaunāks brālis. Māsa aizgājusi dzīvot pie vecmāmiņas, bet brālis arī ēdis bērnunama maizi. "Tēvu neatceros, mums bija tikai mamma. Viņa dzēra, laikam tāpēc mani ielika bērnunamā. Kāpēc viņa dzēra, nezinu, neesam par to runājuši. Grūti jau klājās, darba mammai nebija, mainījās vīrieši. Nebija jau tik traki, mamma šad tad atbrauca ciemos, kad saņēmās. Mani palaida pie viņas, arī pie omas. Tagad mamma palīdz pieskatīt manas meitas, nepārmetu viņai neko." Viņš ir pārliecināts, ka bērnunamā bērniem, kuri ģimenē aug sliktos apstākļos, neesot nekādas vainas: "Dzīvojām kā lielā ģimenē. Ēdiens bija labs, drēbes veda no ārzemju humanitārās palīdzības. Vasarās bija nometnes, braucām peldēties, pašiem bija savs dārzs, kurā strādājām. Audzinātājas ņēma mūs uz mājām, palīdzējām viņām dārzā, viņas cienāja ar mājas gardumiem. Ļoti mīļa bija auklīte Gunta Kviese, braucām pie viņas ciemos, viņa veda mūs ezerā peldēt." Raitis atceras, ka vairāki bērni adoptēti uz ārzemēm. Viņš to neesot gribējis: "Tad būtu svešas valodas jāmācās. Kaut kur jābrauc projām. Labi, ka mani neviens neadoptēja."

Mācījās Raitis Alsungas vidusskolā, pēc tam – Kuldīgas arodskolā. Skolasbiedri Alsungā bija pieraduši, ka bērnunama audzēkņi mācās līdzās, neviens neesot greizi lūkojies. Ar dzīvesbiedri iepazinies skolā. "Tagad esam sakašķējušies par sīkumiem, kā jau parasti. Viņa aizskrēja pie mammas, paņēma jaunāko, trīs gadus veco, meitu līdzi, deviņgadīgā ir pie manis. Viss ir labi, viņa mani klausa. Māku gan drēbes viņai sakārtot, gan pabarot un matus sapīt." Raitis nosaka, ka vajadzētu varbūt braukt sievai pakaļ, bet tad padomā: pati aizbrauca, lai pati nāk arī atpakaļ. "Lai gan viņa auga ģimenē, nekāda vieglā dzīve nebija. Arī viņai nav tēva. Mūsu ģimenē ir tā, ka sievai jāstrādā nav, lai audzina bērnus, es nopelnu tik daudz, ka varam dzīvot normāli."

Raitis ir apmierināts ar dzīvi. "Vienalga, kā veidosies attiecības ar manu draudzeni, to, ka mani bērni nonāktu bērnunamā, nepieļaušu nekad," vīrietis ir stingri pārliecināts.

"Kad bērns iznāk no bērnunama, sākumā ir diezgan grūti. Man daudz palīdzēja Alsungas bērnunama darbinieki," atceras kuldīdznieks, kam dzīvē nācies iztikt bez ģimenes gādības. Foto – Laila Liepiņa

 

UZZIŅAI

/ Alsungas bērnunams darbojās no 1994. līdz 2011. gadam, atrodoties vienās telpās ar pirmsskolas izglītības iestādi. Par bērnunama slēgšanu lēma novada deputāti, pamatojot, ka vietējo bērnu tur nav, turklāt uzturēšana ir dārga.

/ Pēdējā iestādes direktore Aleta Lipsne atceras, ka likvidēšanas brīdī divās bērnunama grupās bija palikuši 13 audzēkņi. Trīs bērni aizvesti uz Irlavas bērnunamu, viena meitenīte uz Baldoni. Pārējie aizgājuši savā dzīvē.

Komentāri
Pievienot komentāru