Līdaku paradīzes stāstiņi

- 20.Jūnijs, 2014
Tūrisms un daba
Laikrakstā

Zviedrijā Vestervīkas apkārtni mēdz dēvēt par līdaku paradīzi, uz kuru regulāri spieto copmaņi no dažādām Eiropas valstīm. Vācieši, austrieši, poļi un, protams, latvieši un lietuvieši lielākoties ar prāmjiem te sabrauc atvilkties šīs plēsīgās zivis gan Baltijas jūras neskaitāmajos līcīšos, gan ezeros. Zviedrijas likumdošana atļauj paturēt līdaku, kas gabarītos iekļaujas intervālā no 40 līdz 75 centimetriem. No šī segmenta var izvēlēties tūlīt apēdamo vai līdzvešanai sasaldējamo zivi, pārējā jālaiž vaļā. Protams, kā jau īsteni demokrātiskā valstī, zviedru zivju inspektori aiz katra līkuma copmaņiem neuzglūn un lielākoties paļaujas uz makšķernieku godaprātu, kas —  ar retiem izņēmumiem — nodrošina likumpaklausīgu braukšanu ūdeņos.

Pārvaldnieks fazāns Felikss

Mūsu ceļamērķis ir kempings apmēram 30 kilometrus no Vestervīkas, no tiem pēdējie 7 — pa jauku paugurainu un līkumainu meža celiņu, kas gluduma ziņā noteikti labāks par Inčukalnu šoseju, piemēram, posmā starp Rubeni un bijušo Valmieras un Cēsu rajonu stiķa vietu (to gan tagad remontē). No Stokholmas sanāk apmēram 300 kilometri, pavisam normāls stiepiens ar auto saticīgai četru vīru kompānijai. Kad ierodamies kempingā, mūs sagaida saimnieks Maikls, vīrs ap gadiem piecdesmit saplēstos džinsos. Interesanti, ka viņš nav zviedrs, bet gan vācietis, kurš te saimnieko jau septīto gadu. Pirms tam Vācijā strādājis celtniecībā, tad gadu sabijis bezdarbniekos un, necerot dzimtenē, kur bariem turku un citu imigrantu pārpludina vietējo darba tirgu, atrast sakarīgu nodarbi, atbraucis uz Zviedriju. Tagad viņš kopā ar sievu apsaimnieko kādu pusduci mūsējai līdzīgu labiekārtotu kotedžu, Maiklam pieder arī krietns pusducis lietotu, taču pavisam labu copes laivu, kurām pasvaigi motori.

LATVJI BRAUC JŪRIŅĀ! Renārs ar Uldi dodas uz izvēlētajiem līdaku medību laukiem.

Komentāri
Pievienot komentāru