Kur ir nauda, tur noziedzība

– Kādas ir tendences sabiedrības drošībā – noziegumu kļūst vairāk, vai to skaits samazinās?

– Daudzkārt izprot, ka drošība ir tas pats, kas noziedzība, bet tā tas nav. Cilvēks var justies nedrošs, bet tajā pašā laikā noziegumi nenotiek. Kriminoloģiskais pētījums pierāda, ka Latvijā ap 70% cilvēku jūtas nedroši, taču par upuriem kļūst ap 10% cilvēku.

Situācija jāvērtē trīs posmos – 90. gadi, laiks līdz krīzei un laiks pēc krīzes. 90. gados bija vardarbība, noziedzība izpaudās ar nodarītu kaitējumu, laupīšanu. Šķērslis nebija ne siena, ne durvis – tās atvēra, cilvēku nogalināja, iegāja dzīvoklī un paņēma to, ko vajadzēja. Līdz krīzei valstī bija liels naudas pieplūdums, mazinājās vardarbīgā noziedzība, bet sākās ekonomiskie noziegumi – izkrāpšanas, skaidras naudas laupīšanas. Pēc krīzes noziedzībā sākās jauns posms. Tā kā noziedzībai ir galvenokārt sociālekonomisks pamatojums, visi apstākļi liecināja, ka tai jāpieaug. Samazinājās darba vietas un līdzekļi – tie bija jāiegūst. Taču mēs ieraudzījām pretējo, noziedzība mazinājās. Tas notika tāpēc, ka cilvēki sāka aizbraukt, un, kā tajā laikā identificējām, – sākām eksportēt noziedzību. Diemžēl šī Latvijas prece pieejama daudzviet pasaulē.

Latvijā sāka samazināties vardarbīgie noziegumi, šis process vēl tagad vērojams, bet noziegumi pārgāja uz virtuālo vidi. Naudu zog, izmantojot IT jomas un tehnoloģijas, personas dati kļuvuši par vienu no galvenajiem noziedzīgas peļņas iegūšanas avotiem.

– Kā mainījās policijas darbs pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā?

– Policijas darbs galvenokārt saistījās ar Latvijas iestāšanos Šengenas informācijas sistēmā, kas ir kompensējošais mehānisms robežu noņemšanai. Cilvēku brīvā pārvietošanās ienesa jaunas vēsmas policijas darbā – bija jādomā, kā pielāgoties šai sistēmai un dokumentēt noziedzību.

Robeža ar Lietuvu ir atvērta, un tas, ka pie mums brauc lietuvieši un izdara noziegumus, ir fakts. Saskaramies ar klejojošām grupām, kas iebrauc arī no tālākām valstīm, pat no Balkāniem.

– Latvijā nelegāli ieceļoja arī vjetnamieši. Ko viņi šeit darīja?

– Kopš atvēra robežas un sākās globālā migrācija un migrantu kvotas, secinām, ka Latvija tiek izmantota par tranzītvalsti. Tā bija arī vjetnamiešiem. Viņi dodas tālāk vai nu uz Poliju, kur viņiem liela diaspora, vai uz Ziemeļvalstīm. Protams, šeit tiek aizturēti, jo nelegāli šķērso robežu, un mēs nododam viņus atpakaļ valstij, no kuras ieradušies. Tas ir Valsts robežsardzes jautājums.

– Vai ir vairāk tādu noziegumu, kas saistīti ar narkotiskajām vielām?

– Tie attīstās. 90. gadu beigās un pēc 2000. gada bija heroīna bums, šīs narkotiskās vielas integrējās noziedzībā, bija vardarbīgu noziegumu pieaugums. Tad sāka lietot sintētiskās narkotiskās vielas, un tās ieņēma vadošo lomu. Pirms vairākiem gadiem iepazinām jaunās psihoaktīvās vielas – spaisu. Taču Latvija ir viena no retajām valstīm, kas veiksmīgi atrisināja šo problēmu. Daudzas valstis apskauž mūs par to, ka spējām pieņemt likumus, kuri ierobežoja jaunās psihoaktīvās vielas lietošanu un iedzina tās pagrīdē.

Visu laiku sava vieta bijusi arī marihuānai. Selekcijas rezultātā tiek radītas šķirnes, kuras pielāgotas mūsu klimatiskajai zonai. Tās var audzēt brīvā dabā. Latvijā ar katru gadu arvien vairāk konstatējam nelegālās marihuānas audzēšanas vietas visos reģionos.

– Eiropā notiek teroristu uzbrukumi. Vai policija gatava tam, ka terora akti var notikt arī Latvijā?

– Mums jābūt gataviem, cītīgi sekojam līdzi tam, kas notiek Eiropā, jo esam Eiropas sastāvdaļa. Jābūt ļoti modriem, jo notikt var viss. Vairs nav tādu terora aktu, kāds bija 11. septembrī Amerikā, tagad darbojas pāris cilvēku, izmantojot tehniku. Paši bīstamākie ir tā saucamie vientuļie vilki, kuri tikai viņiem zināmu apstākļu dēļ vieni veic terora aktu.

Mums notiek teorētiskas un praktiskas mācības, jo īpaši pievēršam uzmanību sabiedriskām vietām, lieliem festivāliem, koncertiem, kuri notiek atklāti. Nevaram ietekmēt cilvēka domāšanu, bet varam minimalizēt sekas – lai cilvēks savu nodomu nevarētu īstenot ar tik lielām un dramatiskām sekām.

Cilvēkiem jābūt modriem, katram iedzīvotājam – atbildīgam, jo terorisms var skart ikvienu. Visbīstamākie ir tie noziegumi, kuros jebkurš sabiedrības loceklis var kļūt par upuri, un terora akti tādi ir. Jāziņo par personām, kurām ir tendence uz vardarbību vai kuras radikalizējas, – tā katrs cilvēks var pasargāt sevi un savu tuvāko. Savukārt policijai ir svarīgi to zināt.

– Vai arvien vairāk izmantotās videonovērošanas sistēmas palīdz policijas darbā?

– Ļoti daudz palīdz. Mēs tagad strādājam pie tā, lai videonovērošanas kameras sistematizētu un vienotu kopīgā tīklā, tās ir reāls policijas palīgs. Daudzos gadījumos noziegumu atklāšanā izmantojam privātās novērošanas kameras, tāpēc lūdzam, lai ierakstus patur, jo kādreiz tie var ļoti noderēt.

– Kādi noziegumi dominē Latvijā?

– Absolūtais vairākums, 70%, ir mantiskie noziegumi. Mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā ir tāpat.

Satraucoši, ka Latvijā ir ļoti augsts recidīvs – policijas redzeslokā atkārtoti nonāk personas, kas jau iepriekš sodītas. Ģenerālais soda mērķis ir atturēt no nozieguma izdarīšanas – cilvēks sapratis savu kļūdu un vairs to neatkārto –, diemžēl tā nav. Vidējais apcietinātā profils varētu būt 20 līdz 35 gadus veca persona ar ne mazāk kā divām sodāmībām, pieļauju, ka lielā mērā atkarīga no narkotiskām vielām, jo to lietošana ir viens no noziedzības iemesliem.

Pēdējos četros piecos gados pieaug sadzīviskā vardarbība – pret bērniem, ģimenē, uz ielas –, kas arī ir viena no noziedzības stūrakmeņiem. Tādā vidē dzīvojot, bērns var izaugt par varmāku, taču sabiedrība, kļūstot kaut nedaudz labāka un gudrāka, var noziedzību samazināt.

– Esat strādājis Tukuma rajona policijas pārvaldē. Vai policijas darbs reģionā un galvaspilsētā atšķiras?

– Ļoti būtiski. Rīga ir finansiāli ekonomiskais centrs valstī, un, kur ir nauda, tur noziedzība. Tukumā, kad radās problēma, varēja slēgt divas ielas, tur pa vienu iebrauc, pa otru izbrauc, un situācija pilsētā jau tika kontrolēta. Rīgā tas nav iespējams. Mēģini vienā rajonā problēmu novērst, tā sākas citā. Arī darba organizācija ir pavisam citādāka nekā mazpilsētā.

– Lūdzu, miniet plašai sabiedrībai nozīmīgu nozieguma atklāšanas piemēru.

– Varētu saukt daudz lietu, kurās policijas un sabiedrības sadarbība ir atrisinājusi problēmas. Cilvēki nav palikuši vienaldzīgi. Viņi deva lielu ieguldījumu, lai novērstu spaisa epidēmiju. Jau 2009., 2010. gadā uzstājām uz to, ka šī viela jākriminalizē, citādi būs slikti, taču likumdevēji negribēja to dzirdēt. Tikai tad, kad no spaisa gāja bojā bērns, reaģēja žurnālisti. Otrs piemērs ir Imantas pedofils, trešais – Liepājas puika Ivans, kam dzīvoja līdzi visa Latvija. Strādājam rokrokā ar iedzīvotājiem, jo policistu ir maz un viņi vieni nevar visu izdarīt. Sabiedrībai ir jānāk palīgā.

Drošība ir ļoti svarīgs elements cilvēka dzīvē. Var būt daudz naudas, laba dzīves vieta un darbs, bet tas viss var sabrukt, ja viņš jūtas nedrošs. Socioloģiskā aptauja parāda, ka šodien cilvēki jūtas fiziski droši, un tas ir mūsu kopīgais nopelns, taču viņiem ir bažas par finansiālo drošību – kas notiks ar naudu, pensiju un tā tālāk. 90. gados bija pilnīgi pretēji.

Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis: "Policija nevienu telefona zvanu par iespējamu spridzekli neuzskata par joku un reaģē, kaut vai piezvanījis bērns." Foto no Valsts policijas arhīva